Pēc jezgas ar «mikrouzņēmumu makronodokli» valdības solījumi šogad sakārtot visu Latvijas nodokļu sistēmu spēj raisīt sabiedrībā drīzāk bažas, ne cerības. Kaut vājš, tomēr mierinājums: mūsu pārslavētie un skaustie ziemeļu kaimiņi savā fiskālpolitikā arī brauc arvien dziļākās auzās.
Grozies, kā gribi, bet gada galvenais notikums Latvijā ir pašvaldību vēlēšanas 3. jūnijā. Vieglprātīga attieksme pret tām var pelnīti radīt smagas problēmas dažā Rīgas «lielpartijā», jo Latvijas politikas smaguma centrs nebūt neatrodas Jēkabielas «akvārijā».
Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē, mēs atceramies tā neaptveramo daudzveidību — kā priecīgu un bēdīgu, labu un ļaunu, svarīgu un vēl svarīgāku notikumu mozaīku. It kā būtu pavisam grūti izraudzīties starp tiem kādu, ko man nodēvēt par pašu nozīmīgāko no visiem. Diemžēl tāds ir.
Pusgadu pēc referenduma, kurā Apvienotā Karaliste uzgrieza muguru Eiropas Savienībai, šī notikuma radītais sākotnējais iespaids kļūst arvien blāvāks. Agrākā panika, ka koptirgus sāk irt, norimst: pašu britu klajā vilcināšanās «iedarbināt 50. pantu» un sākt izstāšanos ir spēcīga vakcīna pret eiroskepticismu.
Strīds par mikrouzņēmumu darbinieku sociālajām iemaksām uzjundīja runas (un kādam arī cerības) par iespējamu valdības krīzi. Turklāt vakardien Saeimas balsojumā ZZS ar NA uzveica «Vienotību», klaji brāļojoties ar «Saskaņu». Tomēr satraukumam vai cerībām nav pamata — mums, latviešiem, ir pieņemts «palikt savās vietās».
Jā, protams, «Vienotība» ir gluma, viltīga un atriebīga. Tās mērķis ir bāzt spieķus ZZS riteņos, izdevīgā brīdī pašaut Kučinskim kāju priekšā, lai viņš krīt, un censties atkal iespraukties premjera krēslā. Taču saistībā ar mikrouzņēmumu nodokļiem valdības vadītājam vajag uzklausīt partiju, kas valsti izstūrēja cauri globālai ekonomiskai krīzei ar pātagu un pigu pīrāga vietā.
Trešdien, kamēr sabiedrisko domu šausmināja zemsaviešu nespēja kontrolēt eirodeputāti Ivetu Griguli, Latvijas komercbanku uzraugs ziņoja par valsts tālākai attīstībai daudz būtiskāku jautājumu: kā mūsu kredītiestādēm pārkārtoties līdz nākamgada beigām, lai tās atbilstu ASV arvien bargākajām prasībām cīņā ar naudas atmazgāšanu.
Zaļzemnieki, premjerpartijas atbildības nastas nospiesti, var būt pateicīgi Nacionālās apvienības mūzikas mīļotājiem: publikas sašutums par vēlmi nodokļu naudu dot «Līviem» un «Iļģiem» atstāj ēnā būtiskākas jaunā valsts budžeta un valdības problēmas.
Mūsu ziemeļu kaimiņu parlaments uzskatāmi pierāda, ka zirgošanās par «bremzēm» ēstipoisiem ir melīga impēriskās propagandas klišeja: valdības krīze tur norit, atvainojos par prastību, mērkaķa ātrumā.
Trešdienas rītā atrisināsies šāgada lielākā globālā intriga — kurš kļūst par jauno Baltā nama iemītnieku? Jeb par «brīvās pasaules līderi», kā pilnīgā nopietnībā uzskata amerikāņi. Šķiet, ka šoreiz jebkurā gadījumā zaudētājos būs visa pasaule, arī mēs — Latvija.
Saeimas deputāti pinas savos labajos nodomos tautas žūpības apkarošanā, baiļojoties pārāk dziļi aizskart aldaru un lielu tirdzniecības tīklu intereses. Vakar gan tika braši nolemts izskaust iespēju tirgot «divlitrenes», taču pieredze brīdina: pirms likuma grozījumu pieņemšanas galīgajā lasījumā šis jautājums var tikt «sakārtots», spiežot likumdevējus atkal laipot un gvelzt muļķības: ak, ziniet, ne jau tilpums nodzirda...
Pirms gadiem divpadsmit «Melno» Kārli Šadurski ienīda tikai krievu skolas, to darbinieki un audzēkņi. Atgriezies pie izglītības politiskās vadības kloķiem, šis it kā erudītais* un pieredzējušais cilvēks aizrautīgi strādā, lai iemantotu pilnīgi visu Latvijas skolotāju naidu.
Zīmīgi, ka šonedēļ Saeimā divreiz tika lemts par valsts darbā strādājošo vecuma ierobežojumu atcelšanu. Tas apliecina, ka vismaz valsts vara rēķinās ar mūsu sabiedrības novecošanos, laikus nodrošinoties, lai tās iestādes vai dienesti spētu kaut cik efektīvi darboties. Privātais sektors, visticamāk, gados vecākiem darba meklētājiem panāksies pretim vienīgi tādēļ, lai «optimizētu» atalgojumu.
Kārtējā sensācija par kārtējo korupcijas skandālu pašvaldībā ar kārtējā pilsētas galvas aizturēšanu Jūrmalas iedzīvotājos, šķiet, jau raisa perversu tīksmināšanos: redziet, cik interesantā, smalku intrigu pārpilnā vietā mēs mītam! Zaļzemniekiem par «vairākkārt stāstīto anekdoti» smiekli nenāk — kaut arī politiskais sitiens, veikts ar KNAB izmeklētāju rokām, «izsmērējās» un diez vai sasniegs cerēto efektu, tas bija mērķēts tieši pa premjerpartijas vājajām vietām.
Pārcentība nekad nenāk par labu, bet Igaunijas partijnieki nebeidz pārsteigt: pēc tam, kad valsts galvas raudzības izgāzās gan Valsts domē, gan pilnvaroto vēlētāju sapulcē, tika braši pasolīts nodrošināt visu parlamentu frakciju atbalstu trešās kārtas pagaidām vienīgajai kandidātei — nesenai eiroierēdnei.
Rīt, 24. septembrī, Igaunijas partijas, apvienojot īpašā elektoru kolēģijā parlamenta deputātus un pašvaldību delegātus, beidzot izraudzīs Tomasa Henrika Ilvesa pēcteci. Vēlēšanas solās būt intrigu pilnas, turklāt galvenā no tām mūsu ziemeļu kaimiņiem ir principiāla: vai par Kadriorgas jauno iemītnieci kļūs neigaune?
Ja savā laikā mēs varējām tāpat vien naski būvēt ledushalles, butaforiskas viesu mājas vai ražotnes, tad kāpēc tagad nevarētu uzbūvēt veselu dzelzceļu? Galvenais — patīkami iztērēt Eiropas naudu, «sildīt ekonomiku».
Ziemeļpuses kaimiņos — nu, vismaz partijās un medijos — valda vispārēja vilšanās, pat kaunēšanās par to, ka parlamentam nav izdevies vienoties par jauno valsts prezidentu. Šīs skaļās emocijas gan ir klaji retoriskas un liekulīgas (prastāk sakot — pavisam falšas): kādā veidā Valsts domē ar tās sešām frakcijām būtu iespējams saliedēt veiksmīgam balsojumam obligātās 68 balsis?
Mēs esam līdz kaklam apbērti ar NATO garantijām Baltijas valstu drošībai. ASV viceprezidents gluži vai tikai tāpēc ieradās Rīgā. Tomēr «baidīšanās no lāča» aizrautīgi turpinās.
Mēdz teikt, ka nakts ir vistumšākā tieši pirms rītausmas. Lai Latvija varētu izsludināt savas neatkarības pilnīgu atjaunošanu un mēs šosvētdien varētu svinēt šī notikuma ceturtdaļgadsimtu, vispirms tautai bija jāizdzīvo 19. augusts — pilns ar trauksmainu neziņu, «Gulbju ezera» translācijām, savas bezspēcības apziņu un spītīgu cerību. Viens no mūsu nācijas patiesās varonības brīžiem.