Saeimas abiem pastarīšiem iestājies īss cerību un saldu sapņu brīdis — «Vienotība» sakās esam gatava iesaistīt jaunajā koalīcijā (un dot pa kādam ministru portfelim) gan Latvijas Reģionu apvienību, gan partiju «No sirds Latvijai». Patlaban iespējamai premjerei Solvitai Āboltiņai vairs nav iebildumu pat pret Ingunu Sudrabu, kuru viņa un citi vienotībnieki pērn cītīgi dēvēja par Trojas zirgu un «Saskaņas» sabiedroto.
Rīt notiek «Vienotības» kongress, kurā — tā vismaz politiskajā vidē cer — var rasties skaidrība par šobrīd sāpīgāko jautājumu: vai ir pienācis laiks pārkārtot valdību un «laist pelnītā atpūtā» Laimdotu Straujumu (anno 1951), norakstot uz viņas rēķina, piemēram, aizdevumu «airBaltic»?
Pēc sasprindzinājuma neizbēgami jānāk atslābuma brīdim, un valdības koalīcijai tāds iestāsies pirmdien Saeimas ārkārtas sēdē — līdz ar deputātu vairākuma atbalstu skarbi un bargi darinātajam valsts nākamā gada budžetam. Partijas, izjūtot atvieglojumu, ka smagā nasta ir nost no pleciem, kārtos savstarpējās saspīlētās attiecības, bet «Vienotībai» nāksies arī pašai sevi iekšēji kārtot un pārkārtot.
Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.
Pār mūsu nacionālo aviokompāniju no ziemeļu puses klājas draudīga ēna — nupat bankrotēja Igaunijas liduzņēmums. «Estonian Air» pārtrauc darbību pēc Eiropas Komisijas lēmuma, kas atzina igauņu valdības centienus to glābt kā Eiropas Savienības noteikumu rupju pārkāpumu: valsts palīdzība biznesam radīja negodīgu konkurenci. Mūsu valdībai būs jālokās kā zušiem uz pannas, lai neiekultos tādā pašā ķezā.
...velti valkāt pa masu medijiem un censties tai izraut kumosu no mutes — acīmredzami tā skan slepenais bauslis Ministru kabineta kārtības rullī. Satiksmes ministra pēkšņā padzīšana kārtējo reizi apliecina: valsts vara uzskata, ka ir tiesīga mums pūst pīlītes.
Iespējams, pašvaldību vēlēšanas arī Valmieras pusē ieviesīs jaunu intrigu, kad/ja par vietējiem politiķiem varētu balsot ne tikai pilsētnieki, bet arī apkārtējo vai pat visai attālu novadu iedzīvotāji.
Klasiskajā politikā līdz ar valsts darba pieredzi pārsvarā* līdzi nāk piesardzība — cilvēks arvien skaidrāk apzinās briesmas, ko viņam rada ar varu saistītie kārdinājumi. Dzintara Zaķa (un ne tikai viņa vien) uzvedība liecina, ka pie mums nostiprinās cita tradīcija — varas veterāniem klaji izrādīt savu bezkaunību.
Kad skolotāji vai pensionāri piketē pie Saeimas, vērotājiem bieži uzmācas neērtības sajūta: «Ko šie naivie cer panākt, te drūzmējoties ar plakātiem? Politiķiem par to ne silts, ne auksts!» Patiesībā Jēkabielā mīt viegli ietekmējami ļaudis — tikai vajag zināt, kā ar viņiem manipulēt.
Neilgā laikā veselības ministrs Guntis Belēvičs ir paguvis izdarīt dažas politiskās pašnāvības: aizmirsa deklarēt miljonu; mēģināja savā amatā «sakārtot» dēla pārziņā nodotās aptieku biznesa lietas; gvelza muļķības par savām attiecībām ar ministra biroja vadītāju; piedraudēja liegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus katram, kurš ārstējas privātmedicīnas iestādēs utt. Mūsu acu priekšā latvju jaunbagātnieks pārtop visuzskatāmākajā ilustrācijā teicienam «āzis par dārznieku».
Kad kaut kas tiek salaists grīstē, ārišķīga grēku nožēla un sevis šaustīšana nepalīdz tikt galā ar problēmu. Taču šīs izdarības spēj aizkustināt publiku ar mīkstāku sirdi, liekot ļaudīm samierināties, ka viņus apgrūtinošā neizdarība tā arī paliks nelabota. Tieši uz šādu tautas reakciju vakar Saeimā cerēja likumdevēju un ierēdņu algu «iesaldētāji».
Zolitūdes drupās mirušie un sakropļotie cilvēki vairs netraucē mūsu sabiedrībai «Maxima» logo iekļaut Latvijas mīlētāko zīmolu desmitniekā. Kā dzejnieks teica, vēders – draugs vistuvākais...
Ziņa, ka Rīgā policija pirms nedēļas aizturēja ārzemju uzņēmējus nolaupījušu noziedznieku bandu, mums nepielūdzami atgādina: ja medijos nav lasāmas kriminālvēstis, tas nenozīmē, ka valstī nav noziedznieku. Latvijas preses un visas žurnālistikas optimizācijas rezultāts ir sabiedrības maldīga pārliecība, ka mūsu valstī bez Briseles vēl nesarēķinātās Sīrijas patvēruma meklētāju kvotas un skolotāju algu «jaunā modeļa» nav vairs citu nopietnu problēmu. Ja nu vienīgi pedofilija...
Eiropa atkal sašķeļas — šoreiz «riebīgajos ES jaunpienācējos», kuri izdzenā bēgļus/migrantus ar asaru gāzi, sit ar stekiem vai atsakās pieņemt, un «Eiropas vērtību sargātājos», kuri viņu ierašanos sagaida ar aplausiem un palīdzības sainīšiem. Vai pat, kā Dānijā, ar savu auto gādīgi nogādā ceļotājus uz galamērķim iecerēto kaimiņvalsti (demonstratīvi ieriebjot policijas centieniem viņus apturēt). Taču vai cēlums būs spēkā pēc mēneša, diviem, nākamgad?
Šis ir gada principiālākais konflikts Latvijas politikā: uzņēmuma «Skonto Būve» cīņa ar Valsts vides dienestu (VVD) par tiesībām turpināt Inčukalna sērskābā gudrona dīķu likvidēšanu. Bizness pret valsts varu — kurš kuru? Pateicoties iestādes vēlmei rīkot trešdien preses konferencei strīdus ābola teritorijā, tur sapulcētajiem žurnālistiem tika uzrādīts, kam ir lielāka iespēja uzvarēt.
Šķiet, būšu jau agrāk Tev, lasītāj, vietā vai nevietā piesaucis savus radus Somijā. Tagad tiešām ir vairāk nekā iekš- un ārpolitiski aktuāli pastāstīt par svarīgu jaunumu viņu dzīvē. Mazā pilsētiņa Harjavalta, kur dzīvo sievas māsa ar vīru, dēlu un no Latvijas emigrējušo suni Turri, sagaida sev būtisku notikumu – septembrī tajā atvērs bēgļu izmitināšanas centru.
Leļļu teātris nevarēs nolietotos skatītāju krēslus kaut daļēji aizstāt ar jauniem, jo valdība tam pieprasa ieskaitīt valsts budžetā dividendes – 90 procentus no gūtās peļņas. Ministru prezidente un finanšu ministrs, šķiet, joprojām neatgūstas no ES prezidentūras «birokrātiskā karnevāla» skurbuļa. Viņi neapjēdz, cik piedauzīga ir valdības demonstrētā «principialitāte» leļļiniekiem atņemto 10 369 eiro dēļ.
Ziņa, ka Krievija varētu apturēt ogļu tranzītu caur Rīgas ostu, daudzos cilvēkos izraisa vien patiesu sajūsmu: «Urā, beidzot nokratīsim vēl vienas važas, kas mūs saista ar agresīvo austrumu kaimiņu! Vai tā nav izcila bauda – redzēt Andra Amerika skābo ģīmi?»
Ar Nacionālās apvienības otrdienas mītiņu visvairāk apmierināti izrādās tie, pret kuriem vērsās sapulcēto dusmas. «Vienotība», kas kā eiropeiska partija sakostiem zobiem tēlo bēgļu uzņemšanas entuziastes lomu, izbauda ļaunu prieku: lecīgais koalīcijas partneris iemantojis starptautisku «rasistu» un «neonacistu» slavu.
Nacionālās apvienības nodomi gan tiesā, gan ielās cīnīties pret bēgļu uzņemšanu Latvijā to galīgi sanaidos ar «Vienotību» — latvju eirolojalitātes personificējumu. Tikmēr zaļzemnieki ar klusu labpatiku noskatās abu koalīcijas partneru ķīviņā. Tas viņus padara par galveno spēku un «stabilitātes garantu» valdībā — vienalga, tagadējā vai kādā iespējami nākamā.