Dainis Lemešonoks

Vakardienas šokējošie notikumi Saeimā piešķir negaidītu papildu dramatismu pirmdienas sēru svētbrīdim, kad atgādināsim sev pašiem un visai pasaulei par Staļina režīma paveiktā nozieguma 80. gadskārtu. 

Premjers mums prātīgi solīja par izmaiņām valdībā lemt pēc vēlēšanām. Taču varas partijas nevarēja izciesties. Gluži kā negauši, kuri, nespējot valdīties, pirms laika notiesā svētku galda gardumus: nu puncis pilns, nu sirdī miers!

Vakar prokuratūrā tika uzsākts kriminālprocess par dīvaino darījumu, kas tiešām ir atzīstams par patlaban visskandalozāko Latvijas veselības politikā: par Covid-19 vakcīnu (ne)iepirkumu.

Slimnīcu darbinieki izsaka rūgtu vilšanos, ka bez panākumiem beigušies tiesībsarga Jura Jansona centieni atkal ar tiesu darbiem piespiest valsti kļūt dāsnākai pret netaisni apdalītajiem. Satversmes tiesa atzina, ka 2020. gada budžets – nenodrošinot iepriekš solīto mediķu algu paaugstinājuma apjomu – ir likumīgs.

Valdības partiju ķīviņš ap ekonomikas ministra portfeli man apriebās tik tālu, ka emocionālā līdzsvara saglabāšanai sāku meklēt kādu politisku nejaucību ziemeļu kaimiņos. Atradās! Ne mēs vieni esam mazi meža dīvainīši...

Ministru prezidents ir kļuvis tik atkarīgs no pandēmijas radītajām politiskajām ērtībām, ka man sāk rasties bažas: vai viņš patiesībā vairs ir ieinteresēts tās uzveikšanā?

Valstssvētki atgādina, ka ne tikai mums ir vajadzīga sava – vienīgā un tik dārgā, taču sūrākos brīžos nepelnīti viegli paļātā – Latvijas Republika. Mēs paši, ikviens no mums, arī esam vajadzīgi savai valstij un tautai. 

Kā izteicās aizgājušā gadu tūkstoša Krievijas premjers: nekad tā nav bijis – un še tev atkal! Mūsu ekonomikas ministrs cenšas uzstādīt jaunu latvju politikas «rekordu» kažoka apmešanā – saglabāt sev amatu.  

Igaunijā plosās pensiju otrā līmeņa uzkrājumu «noēšanas» drudzis. Pie mums skan pirmie mudinājumi arī šādi «sildīt ekonomiku».

Ir pandēmijas nodarīti postījumi, kurus redzam, fiksējam un iegrāmatojam. Saslimuši, miruši, smagas komplikācijas guvuši... Ir «blakusefekti», kurus mēs īsti nepamanām. Taču tie nav mazāk postoši. Teju vai kā tvana gāze – ne saredzama, ne saožama.

Andra Šķēles un Aināra Šlesera pēkšņā atgriešanās mediju intereses fokusā bez visām citām izjūtām rada neveiklību un klusu kaunu. Īpaši «buldozercilvēka» piedāvājums atkal doties politikā. 

Šī atziņa nupat gan tika uzskatāmāk ilustrēta pavisam nožēlojamā veidā: tieslietu ministrs skaļi sašuta, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs atļaujas publiski vērtēt svarīgus tieslietu procesus. 

Līdzšinējā valsts komunikācijas stratēģija par pandēmiju esot sevi izsmēlusi, šonedēļ paziņoja Ministru prezidenta pārstāve. Tulkojot latviski: valdība vairs nezina, kā tai runāt ar tautu. Iespējams, ne tikai par kovidvīrusu.

Nokļūšana «tai pašā kamerā, kur pirms 14 gadiem» (delfi.lv) nav gals, pat pieturpunkts Aivara Lemberga un viņa apkarotāju cīņā. Kļūs arvien interesantāk – varbūt tik ļoti, ka izmisīgi gribēsies dzīvot garlaicīgos laikos.

Nedēļas sākumā tika braši spriests par iespējamu valdības nomaiņu – gan saldu sapņu pārņemtajā opozīcijā, gan pašā koalīcijā. Brīdis šķiet izdevīgs. Taču ko likt vietā?

Vienkārši, uzskatāmi, pārliecinoši: valsts amatpersonu un agrāko prezidentu – cita starpā, godājama vecuma jeb riska grupas cilvēku – publiskā vakcinēšanās ir visveiksmīgākais valdības «piārisms» cīņā pret vīrusu un sabiedrībā iesētiem aizspriedumiem.

Eiropas Savienība – pēc paplašināšanās inerces, jauno dalībvalstu labiekārtošanās un pašapmierinātās pēckrīzes rutīnas – beidzot ir atradusi savu Dižo Mērķi. Mēs jūtamies gatavi sīvai cīņai, lai uzveiktu, iespējams, briesmīgāko no slimībām – vēzi.

Jaunās desmitgades pirmais mēnesis Latvijā, kā man šķiet, tika aizvadīts dominējošā Raimonda Paula 85. jubilejas toņkārtā. Kaut arī tai kalendārā un šodienas aktualitātēs it kā bija spēcīgas konkurentes. 

Otrdien ar Latvijas de iure atzīšanas jubileju izskan mūsu valsts simtgades svinības. Diemžēl jārēķinās, ka 26. janvāris tiks sumināts vien Ārlietu ministrijā – tās darbinieku profesionālie svētki! – un citās iestādēs.

Premjera tēvišķs aizrādījums, ka nav īstais laiks diskusijām par grozījumiem Satversmē, tikai uzjunda Nacionālās apvienības entuziasmu sargāt tradicionālo ģimeni no Satversmes tiesas un citiem «liberastiem». Igaunijas notikumi šo dedzību stiprina vēl vairāk.