Būs kā ar Edgaru Čapu? (1)
Cilvēku nosita. Dzīvu cilvēku nosita. Ar kājām, dēļu galiem, sašķaidot galvu. Kādēļ tāds – pat it kā pašiem slepkavām pilnīgi nevajadzīgs – sadisms? Tiešām dārgu aproču pogu un rokaspulksteņu kolekcijas dēļ?
Cilvēku nosita. Dzīvu cilvēku nosita. Ar kājām, dēļu galiem, sašķaidot galvu. Kādēļ tāds – pat it kā pašiem slepkavām pilnīgi nevajadzīgs – sadisms? Tiešām dārgu aproču pogu un rokaspulksteņu kolekcijas dēļ?
Vakar Saeimas sēdē valdības partijas atkal uzskatāmi izrādīja sabiedrībai, kas mūs (ne)sagaida koalīcijas budžeta veidošanas un nodokļu reformēšanas politikā: fiskālā nasta netiks atvieglota pat lietderīgos sīkumos. Pat ne Covid-19 radītajā krīzē.
Topošā – kaut tiesu darbu apdraudētā! – galvaspilsētas dome viegli piebremzē mūsu politikas tradicionālo spēlīti «latvieši pret krieviem». Tas, šķiet, sagādā pamatīgu jūtu mulsumu gan plašai sabiedrībai, gan nelokāmi nacionālkonservatīviem politiķiem.
Valdība sakostiem zobiem izlēma sadusmot pašvaldības, tāpat arī brīvmāksliniekus – autoratlīdzību saņēmējus. To skaitā arī «ceturto varu», žurnālistus. Arī tādā veidā mums skaidrāk atklājas COVID-19 nodarītais saimnieciskais posts.
Valsts prezidents uzņēmās nepateicīgo trauksmes cēlāja lomu, trešdien brīdinot mūs, ka Latvijai tuvojas «otrais vilnis». Vai tā nebūs saucēja balss tuksnesī?
Tas mums šķiet gluži pašsaprotami: lai izteiktu atbalstu kaimiņtautai, kas vēlas savā zemē taisnību, latvieši veidos simbolisku dzīvo ķēdi pie abu valstu robežas. Tikpat pašsaprotami mēs, igauņi un lietuvieši pirms 31 gada sadevāmies rokās, pieprasot brīvību sev.
Krasā atšķirībā no Lietuvas, mūsu valdību un diplomātu attieksme – protams, bažīgi paraugoties pār plecu, ko Brisele par to saka! – pret «Eiropas pēdējo diktatūru» līdz šīm bija klaji pragmatiska.
Nevienam netīk kredītiestādes. Īpaši cilvēkiem vai uzņēmumiem, kam jāatmaksā to aizdotā nauda. Tieši tāpēc klienti skaudri apzinās: bankas labāk nenerrot.
Taču dažreiz politiķiem šķiet, ka tās ir ideāls uzbrukuma mērķis, lai izrādītu savas rūpes par uzņēmējiem, hipotēku izmaksātājiem un visu pārējo «vienkāršo tautu». Šķiet, tieši šādā noskaņojumā vakar Gatis Eglītis (JKP) – Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītājs – publiski strostēja Latvijā strādājošās kredītiestādes par 19 valstu eirozonā pašām augstākajam kredītprocentu likmēm.
Valdības atbalsts Veselības ministrijas kārtējam plānam cīņai ar žūpību ir likumsakarīgs: vajag tautai ik pa brīdim atgādināt, cik ļoti tā ir, partijprāt, nodzērusies! Aizies pavisam postā, ja koalīcijas cēlie prāti nepievilks tai stingrāk grožus...
Iespējamais NĪN (nekustamā īpašuma nodokļa) pieaugums kļuvis par cēloni kārtējām nesaskaņām Ministru kabinetā – šoreiz starp JKP un premjera partiju, starp tieslietu un finanšu ministriem. It kā šī koalīcija jau tā nebūtu līdz ausīm iekrauta problēmās, ko rada algu necelšana un koronavīruss...
Lai cik liela ir vasarīgā bezrūpība, lai cik maz masku redz lielveikalos, autobusos un vilcienos, tomēr gar sabiedriskās domas pamali kā tāls negaiss staigā arvien spiedīgākas bažas (tfu, tfu, tfu...) par «otro vilni».
Satversmes tiesa arvien uzskatāmāk kļūst par Latvijas politisko cīņu galveno arēnu. Gluži loģiskas sekas tam, ka valdības stabilitātes vārdā šī loma «veiksmīgi» tika atņemta Saeimai.
Valdībai ir apņēmība «sildīt ekonomiku», un šim nolūkam sarūpēti miljardi. Taču kur naudu guldīs/tērēs? «Pārējai» Latvijai vajag dūšīgi cīnīties, lai zelta lietus nelīst tikai pār Rīgu un Pierīgu.
Saulgriežu svētku atnesto bezrūpības burvību, to pacilājumu un skurbumu esam godam izbaudījuši. Mēs atgriežamies ikdienā – pie bažām par vīrusa «otro vilni» un pie Administratīvi teritoriālās reformas likumā no jauna pārzīmētās Latvijas.
Cik ļoti tagadējie saulgrieži atšķirsies no iepriekšējiem? Kādas likstas piemeklēs tos, kuri gribēs izlikties, ka nekādu atšķirību nemaz nav un visi drīkst pilnībā, pat pāri malām ļauties svētku skurbumam?
Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums ir pieņemts – tajā, gluži kā pirms operācijas ķirurgi ar marķieriem (tā filmās rāda), politiķi saviem «pacientiem» sazīmēja griezumu un sašuvumu vietas.
Koalīcijai viena no tās sprādzienbīstamākajām problēmām ir un paliek valstiskās veselības aizsardzības sistēmā strādājošajiem nepaceltās algas. Premjers un ministri cenšas ar to tikt galā gan ar labu, gan ar ļaunu. Rādās, pārsvarā ar ļaunu.
Pat cilvēki, kuri nupat visskaļāk prasīja Mārtiņa Bondara atkāpšanos no augstā Saeimas amata, būtu šokēti, ja partija tiešām piespiestu viņu demisionēt. Tradīcijas mums ir bezgala svētas – vienalga, cik bezjēdzīgas vai postošas.
Jānis Bordāns un viņa partija it kā būtu panākuši savu – sīvi nīstais Ivars Bičkovičs, «aizsēdējies vecais stagnāts» un «oligarhu pakalpiņš», Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā tiks aizstāts ar citu personu. Taču – ak, sāpe! – no šī cilvēka tieslietu ministram un JKP vairs nebūs komfortablas iespējas norobežoties.
Pēdējās nedēļās valdošie politiķi aizdomīgi bieži izsakās par viņu nez kāpēc pēkšņi pamanītām nesaskaņām koalīcijas partiju starpā. It kā pirms tam visi būtu zvīņainām acīm staigājuši.