Latvijā rakstīti vairāki reemigrācijas plāni, nemaz nerunājot par daudzajiem pētījumiem, kas veikti, lai izzinātu, kāpēc konkrētas izvēles par labu vai sliktu savai dzimtajai zemei izdara tautieši, kuri jau gadiem dzīvo, strādā, mācās un ģimenes veido citviet.
«Vecāki, plānojot, rīkojoties un darot, varēs savu bērnu dzīvi mainīt uz labu,» pirms pāris mēnešiem sarunā ar «Liesmu» teica mazsalaciete Vita Rusmane, kura piecpadsmit gadus zina, kā ir audzināt bērnu ar nopietnu invaliditāti. Sāp ne tikai mammas sirds, kad sabrūk sapņu stāsts, kas bijis mammas priekšstatos, kāds izaugs, ko darīs un varēs viņas bērns.
Vakar izglītības iestāžu karjeras konsultanti, skolotāji un jaunieši iedziļinājās jautājumā, kādas Latvijā ir studiju un darba iespējas medicīnas nozarē.
Vaidavā notika starptautisks forums «Sociālās uzņēmējdarbības iespējas Kocēnu novadā».
Pēdējā laikā ir nācies gatavot vairākas publikācijas, kuru centrā nonāk cilvēki ar īpašām vajadzībām, viņu skatījums uz dzīvi un tiešām vārdos formulētas un objektīvas vajadzības. Negribas pat lietot jēdzienu īpašas, jo cilvēku un ģimeņu minētais nav nekas īpašs: pieauguši cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ iestājusies daļēja vai jau pagalam nopietna darba nespēja, vēlas būt līdzcilvēkiem noderīgi un tomēr atrast vietu, kur strādāt, lai būtu ne tikai invaliditātes pensijas, bet arī darba algas saņēmēji, ģimenes vēlas, lai bērni saņemtu labu izglītību un valstī ne tikai uz papīra, bet dzīvē tiktu realizēts stāsts par iekļaujošu izglītību un atbalstošu sabiedrību.
Neizmetot lietoto mobilo tālruni atkritumu urnā, bet nododot pārstrādei, tiek taupīti vides resursi un atbalstīti Latvijas bērni ar dzirdes traucējumiem.
Trīs trīsdesmitgadnieki izvēlējušies darbu Mazsalacas vidusskolā. Paralēli viņi studē, lai kļūtu par skolotājiem ar diplomu kabatā un strādātu uz pilnu slodzi.
Novada pašvaldībā domā par jaunu sociālo pakalpojumu attīstīšanu. Tuvāko pāris gadu laikā pilsētiņas centrā vieta būs gan plašai senioru mājai, gan tiks izveidoti dzīvokļi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Žurnāliste un dūla Linda Rozenbaha Valmieras integrētajā bibliotēkā tikās ar lasītājām, pārsvarā jaunajām māmiņām, stāstot, kā vairāku gadu garumā tapusi grāmata «Dziedinošas dzemdības».
Ļoti labi atceros sarunas ar «Liesmas» lasītājiem pirms četriem gadiem, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Pirms diskusijas šķita, ka katra sabiedrības grupa vilks deķīti uz savu pusi – darba ņēmējiem vajadzēs lielāku atalgojumu, pensionāriem lielākas pensijas, māmiņām garāku bērna kopšanas atvaļinājumu...
Valmieras teātra jaunajā sezonā uzsvars likts uz Cilvēku, Nemirstību un Fantastiku.
Valmierā darbojas divas privātās pamatskolas. Kāpēc pilsētā, kurā ir piecas vispārizglītojošās skolas, un kaimiņu pagastu centros, kas atrodami vien piecu, desmit kilometru attālumā, vēl pa kādai, vecāki meklē izglītošanās alternatīvas?
Kopš bērnības BAIBAI ĶIRSEI bijusi tā iespēja iepazīt un iemīlēt latviešu tautas deju. Viņa dažādos kolektīvos dejojusi vairāk nekā 30 gadus. Trešo rudeni viņa ir vidējās paaudzes deju kolektīva «Agrā rūsa» vadītāja. Viņa pieņēmusi izaicinājumu, kas ļāvis deju upē nirt dziļāk un dziļāk.
«Cilvēki ir kā tērauda tilti, kas nesalūst zem dzīves grūtību uzliktā smaguma,» teica Daina Krēpause, cilvēks, kurš izstaigājis Sibīrijas ceļus, bet šoreiz viņa nerunāja par saviem likteņbiedriem. Viņa šos vārdus teica dienā, kad Valmierā atklāja pirmo sociālās uzņēmējdarbības uzņēmumu. Viņa norādīja uz to, cik ļoti apbrīnojamai ir jābūt to cilvēku vēlmei varēt un darīt, kuri gan liekti, gan lauzti, gan sāpīgi dzīves spārdīti tamdēļ, ka vai nu viņiem pašiem, vai viņu bērniem ir kāds paliekošs un nepārejošs grūtums.
Astoņu valstu pārstāvji, kurās darbojas kopienu fondi, šajā nedēļā apmeklē Latviju.
Valmierā durvis vērusi «Čaklās bites bode», kurā katram pilsētas iedzīvotājam un ciemiņam ir iespēja izdarīt sociāli atbildīgus pirkumus.
Šogad fonds «Sibīrijas bērni» mudināja ceļā doties tos latviešus, kuru vecāki izsūtījuma laiku pavadīja blakus Amūrai. Tolaik ļoti jaunā pilsētā, kuru pa daļai izsūtītie arī būvēja – Blagoveščenskā.
Valmierā iepretim pārbūvē pašlaik esošajam Jāņa Daliņa stadionam, Atpūtas parkā, pagājušās nedēļas nogalē tika iestādīta spēcīgu ozolu audze.
Smilšu kastes, bērnu rotaļu laukumi, vistu būdas, malkas šķūņi, vasaras namiņi un mazmājiņas – tā ir tikai daļa no sortimenta, ko ražo Mazsalacas pusē.
Sēļu muižā noticis pašsacerētās mūzikas un dzejas festivāls «Dzejas dienu kārtainā ābolmaize».