Valentīna Brūniņa

Kā vēja nesta rudens lapa aizlidojis vēl viens mēnesis. Lai uzzinātu, kā tas pagājis pilsētas pašvaldībā, kārtējo reizi devos pie Valmieras mēra JĀŅA BAIKA.

KASPARS ZVIEDRĀNS ir galdnieks vismaz trešajā paaudzē — ar koku strādājuši gan viņa vecaistēvs, gan tēvs, puisim mantojumā atstājot ne tikai darbnīcu, bet, nenoliedzami, arī meistara gēnus.

Viens no jautājumiem, ko cits citam uzdodam saistībā ar bēgļu uzlidojumu Eiropai, ir: ko viņi te darīs — vai spēsim šos cilvēkus nodrošināt ar darba vietām un integrēt mūsu sabiedrībā? Par to otru jautājuma pusi gan politiķiem, gan mums visiem kopā vēl nāksies padomāt, taču darba Latvijā netrūkst. To apliecina arī SIA «Klasmann-Deilmann Latvia» izpilddirektors DANS ČIŠČAKOVS — uzņēmumam Zilākalnā nu jau vairākus gadus kūdras biznesā nākas iesaistīt viesstrādniekus.

Kaut kas starp ziemu un vasaru vērojams ne tikai dabā, bet arī tirgus placī, kur joprojām iespējams nopirkt gan dažādus zaļumus, ieskaitot pašmāju kruzuļainos salātus, vienlaikus savu vietu jau ieņēmuši kartupeļu, biešu, burkānu maisi un maisiņi, kuru saturs pamazām pārceļas uz kambariem un pagrabiem.

Mums ir silti, silti!

Pirms turpat diviem gadiem mana Saulīte gulēja laukā nosalusi, izvārgusi, nobadināta un sakropļota. Bet sunīte nepadevās, viņa ne mirkli nepārtrauca cīnīties, censties izdzīvot, jo bija atlikuši vairs pāris soļi līdz tam, lai viņu izglābtu, lai viņa saņemtu visu, kas viņai bija iepriekš liegts. Notika brīnums, viņu izmisušu, lūdzošu pamanīja, un viņa nonāca līdz patversmei, kur tālāk Simona cīnījās, lai sunīte izdzīvotu. Simonas ģimenei toreiz pat izpalika Jaungada svinēšana. Un cilvēki arī nepalika vienaldzīgi — zvanīja un ziedoja sunītes operācijai un atlabšanai naudiņu. Tā — visu kopīgiem spēkiem un lūgšanām — Saulīte izcīnīja iespēju dzīvot! Atceroties, kas bija ilgstoši jāizcieš manai sunītei, arī šodien man sariešas asaras acīs.

Ar grandiozu, daudziem jo daudziem svētku dalībniekiem un viesiem neaizmirstamu priekšnesumu, kurā mūzikā, gaismā, kustību performancē tika izspēlēts Kokmuižas stāsts, noslēdzās daudzpusīgā, notikumiem bagātā pirmo Kokmuižas svētku diena Kocēnos.

Arī Latvijā beidzot sagaidīts notikums, kas ļaus gan daļai ieslodzīto sodu izciest ārpus ieslodzījuma vietām, gan ieslodzījuma vietas atslogot, — tiek ieviesta elektroniskā uzraudzība.

Bēgļu jautājums arvien saasinās, radot apjukumu gan vecās Eiropas, gan arī mūsu pašu Latvijas sabiedrībā, jo, notikumiem strauji attīstoties, arvien reālāka kļūst iespēja, ka šie kara un nabadzības nomocītie cilvēki nonāks arī mūsu pilsētās un novados. Cik gatavi tam esam, jautāju mūspuses pašvaldību vadītājiem.

Kā mežā izskatās, vai vispār ir vērts tur braukt, jautāju sievai, kas uz tirgus galda priekšplānā izlikusi vairākas kastītes ar spēcīgi smaržojošām gailenēm. Sēņu, var teikt, nav, saka Mārīte, — mežā ir ļoti sauss, arī pēdējie lieti mitruma ziņā neko nav devuši. Sieviete pastāsta, ka savā mežā pazīstot katru sūniņu, zinot, kur sēnes arī šādos apstākļos izaug, tāpēc velti pa mežu neesot jāskraida. Pašlaik gailenes jāmeklē purva malā, džungļos, kur zemāka vieta. Ceturtdien uz tirgu bija atnesusi arī kādas divdesmit purva mitrās sūnās atrastās baraviciņas (ap deviņiem no rīta visas jau bija izpārdotas). Šis nav sēņu gads, spriež Mārīte. Ja arī lītu ilgstošāk, jārēķinās, ka drīz vien sagaidīsim pirmās rudens salnas...

«Man jau bērnībā ļoti patika šūt tērpus lellēm. Pionieru nometnē leļļu modes skatē pat ieguvu pirmo vietu. Gribēju izmācīties par modes dizaineri vai šuvēju, bet dzīvē viss salikās citādi. Par modelētāju vajadzēja sākt mācīties jau pēc astotās klases, bet biju jau beigusi vidusskolu un šādam vecumam attiecīgas mācību iestādes nebija, tāpēc iestājos tirdzniecības skolā. Tad piedzima meitiņa un vajadzēja šūt tērpus viņas lellēm (viņai vēl tagad Pēterburgas mājās antresolā stāv pilna kaste ar leļļu tērpiem). Gadi aizskrēja ātri, meita izauga, arī mazmeita nu jau ar lellēm nespēlējas un tās vairs nav jāapģērbj, bet man interese palikusi,» par aizraušanos vai visa sava apzinīgā mūža garumā stāsta valmieriete IRINA ŅESTEROVA.

Viena no Kocēnu novada bagātībām — daudzās ūdenskrātuves. Pieļauju, ka ne katrs valmierietis aizbraucis līdz Rubenes ezeru un dīķu daudzajām kaskādēm, kaut vai līdz Kocēnu dīķiem. Nu tad līdz rudens lietavām to ieteiktu izdarīt, jo pašā Kocēnu ciema centrā nu notikušas un vēl notiks lielas pārmaiņas.

Aktīvi, pat atraktīvi, ļaujoties jaunam izaicinājumam, šī vasara aizvadīta SIA «Milda KM» — pēc apmēram četrpadsmit gadiem uzņēmumā atsākta marinēto gurķu ražošana. «Mildas» direktors VILNIS VOROBJOVS pieļauj, ka Vidzemes reģionā uzņēmums pašlaik ir vienīgais, kas konservē tieši vietējos gurķus.

Arī Valmierā lielāku pasākumu laikā, tiem turpinoties krietni pēc pusnakts, vai pusē pilsētas māju kaitinošā «bum-bum» jeb skaļās fona mūzikas dēļ daudziem iedzīvotājiem traucēts miegs. Taču tās ir tikai dažas naktis, un ko tikai nepacietīsi, apzinoties, ka tikpat daudzi un droši vien vēl vairāk valmieriešu tobrīd jautri pavada laiku. Taču var vien iedomāties, kā jūtas Viestura laukuma 9. mājas iedzīvotāji, kuriem turpat aiz logiem jaunieši kā bungas ik dienu līdz pusnaktij rībina uz vecā basketbola laukuma šovasar ierīkotā skeitparka rampas.

Interesantu dāvanu ar senatnes elpu no vīratēva — kolekcionāra numismāta JĀŅA JĒKABSONA — savā goda dienā saņēmusi AA studijas īpašniece friziermeistare AIVA JĒKABSONE. Tas ir vecs, brūns albums ar, iespējams, vēl senākām fotogrāfijām, no kurām, atverot albumu, raugās dažādi iepriekšējo gadsimtu cilvēki. Priecājoties par šo ieguvumu, Aiva to nolikusi turpat salonā, izraisot daudzu klientu, tostarp arī manu interesi. Kas ir cilvēki fotogrāfijās?

Jaunā mācību gada sākums valmieriešiem nu jau daudzus gadus asociējies ar pilsētā rīkotajiem Ziedu svētkiem un fotografēšanos pie bagātīgajām ziedu kompozīcijām. Kā būs šogad, jautāju pilsētas māksliniecei INTAI SKRASTIŅAI. Viņa atzina, ka pēdējos gados Ziedu svētkus organizēt bijis arvien sarežģītāk, jo atsaucība no kompozīciju veidotājiem dažādu, pamatā objektīvu iemeslu dēļ kļuvusi arvien vājāka: «Lai šie rudens svētki vispār neizčākstētu, šogad nolemts kompozīcijas veltīt vienai noteiktai tematikai — 1. septembrim, skolai. Pilsētas centrā izveidosim dažus objektus no pamata konstrukcijām un ziediem, lai vecākiem ar bērniem būtu pie kā nofotografēties. Būs divas lielas ar ziediem izdekorētas arkas, arī vairāki alfabēta burti, pavisam kādi četri pieci objekti.

Valmierieši ar gandarījumu vēro vīru rosīšanos ap vecajām kāpnēm pie Gaujas tilta. Tās jau ilgāku laiku atradās sliktā stāvoklī, praktiski bija sabrukušas un nelietojamas, kā arī uz jaunā tilta fona izskatījās gauži bēdīgi.

Firmai savs suns

Uz sarunu redakcijā valmierietis ZIGURDS LAPERS atsteidzās no savas darbavietas, kur viņš vada mazumtirdzniecības veikalu tīklu. Tieši todien, 18. augustā, firma T.N. «Rozalinde» svinēja pastāvēšanas 20. gadadienu. Taču šī notikuma sakarā Zigurdam īpašs stāsts: «Kad firma ienāca šajā ēkā Mūrmuižas ielā, teritorijā dzīvoja kāds vecs vilks. Sākām viņu barot, uzbūvējām lielu būdu, un vilciņš pie mums pavadīja laimīgas vecumdienas. Kad sunītis aiz vecuma nomira, visi devāmies viņu apglabāt, kapa vietā uzstādījām krūmiņus. Zālājs tajā vietā joprojām tiek nopļauts. Šodien, atzīmējot firmas jubileju, pieminējām arī mūsu sunīti: redz, kur guļ mūsu Rūdis. Tas bija kaut kas īsti cilvēcisks, tas ir jāizdzīvo.

Šī gada janvārī publiskoti pirmie «Latvijas e-indeksa» mērījumu rezultāti, kas raksturo pašvaldību un valsts iestāžu e-vides attīstības līmeni. Republikas nozīmes pilsētu grupā pašvaldību mērījumā augstākos rezultātus uzrādījusi Valmieras pašvaldība. Par pilsētas e-vides attīstības jomā sasniegto un turpmākajiem pasākumiem viņnedēļ Valmierā notika publiska diskusija, kurā piedalījās pilsētas pašvaldības, Vidzemes augstskolas, «Latvijas pašvaldību e-indeksa» darba grupas pārstāvji, kā arī Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs, Latvijas pašvaldību e-indeksa mērījumu īstenotājs Arnis Kaktiņš.