Georgs — brīnumainais cilvēkbērns
Katru gadu rudenī svētceļojuma Valmiera — Aglona dalībnieki pulcējas Valmierā, lai atcerētos tālajā ceļā piedzīvoto un paraudzītos valmierietes Justīnes Buliņas svētceļojuma fotogrāfijās. Uz tikšanos visi ar nepacietību gaidīja no Rīgas atbraucam GEORGU BĀRDU. Valmieras grupā viņu mīļi sauc par Džordžiku.
GEORGS BĀRDA: «Gan laikraksta «Liesma» lasītājiem, gan visiem neredzīgajiem cilvēkiem iesaku nesēdēt istabā, bet iet cilvēkos, piekopt aktīvu dzīvesveidu un mācīties paļāvību uz Augstāko spēku palīdzību un vadību.»
A. Martinsones foto
Parastas skolas audzēknisKad, iesākot interviju, ievadam prasu nelielu CV, Georgs saka: «Man ir 14 gadi. Dzīvoju Lielupē netālu no jahtkluba. Mācos Vaivaru pamatskolas 8. klasē un katru dienu no skolas uz māju patstāvīgi braucu ar vilcienu. Brīvajā laikā spēlēju mežragu, nodarbojos ar jāšanas sportu, braucu ar ūdensslēpēm, pastiprināti mācos angļu valodu. Ziemā ar slēpēm traucos no kalna. Labprāt pārvietojos arī ar velosipēdu, bet to daru kopā ar mammu, asistentu Jēkabu vai kādu citu.»Te nu «Liesmas» lasītājiem ir nepieciešams pateikt, ka ļoti apdāvinātais un vienmēr aktīvais jaunietis ir... neredzīgs. Viņš pasaulē nāca redzīgs. Piecu gadu vecumā, ēdot brokastis, ar karotes galu nejauši trāpīja acī. Tas nepalika bez sekām. Retā slimība — simptomātiskā optomija — progresēja, pārejot uz otru aci. Viena acs ir aizvietota ar protēzi. Sešu gadu vecumā puisēns no gaismas iegāja tumsā. Mātes Aivijas vēlme bija pārliecinoša: Georgam ir jāmācās parastā skolā un nevis neredzīgo bērnu internātskolā Strazdumuižā. Mammai to panākt nenācās viegli, faktiski tā bija cīņa par sava bērna nākotni. Neatlaidība un nepiekāpība vainagojās ar uzvaru. Georgs jau no pirmās klases līdz šai dienai mācās Vaivaru pamatskolā. Par savu skolu viņš ar lepnumu saka: «Mana klase ir parastas skolas audzēkņu klase, un es, lai arī ar īpašām vajadzībām, esmu viens no pavisam parastiem skolas bērniem. Klasesbiedri mani saprot, atbalsta, tādēļ es starp viņiem jūtos labi. Mani interesē bioloģija, ģeogrāfija, ķīmija. Stiprs jūtos matemātikā. Šogad sākām apgūt arī fiziku.Visu, ko skolotājs uzraksta uz tāfeles, skaļi nolasa, un es nolasīto pierakstu ar Braila rakstāmmašīnu. Skolā man ir viena, mājās otra, un es izpildu visus mājas darbus. Fizkultūras stundās man palīdz asistents, kuru uzaicina un algo skola. Sporta stundās daru visu, ko pārējie. Pērngad, novērtējot audzēkņu sekmes, biju otrais labākais skolā ar vidējo atzīmi 8,23.»Baltais spieķis — ielu šķērsojotGeorgam patīk ātrums, pat risks, tādēļ viss viņa brīvais laiks ir ļoti daudzpusīgi un aktīvi aizņemts. Pats interesantākais — savās ikdienas gaitās balto spieķi, kas ir tik nepieciešams neredzīgajiem, viņš izmanto tikai tad, ja zina, ka maršrutā būs jāšķērso iela. Ja ne, spieķis paliek mājās. Uz Valmieru Georgs atbraucis bez baltā spieķa. Par savu daudzpusību Georgs saka: «Mamma man neko neuzspiež, tieši otrādi — ļauj man izmēģināt visu, kas vien mani interesē. No marta līdz pat oktobra vidum intensīvi nodarbojos ar ūdensslēpošanu. Mācos pa ūdeni traukties ar vienu slēpi, kas ir visai ekstrēmi. Protams, brīžiem piezogas baiļu sajūta, bet zinu, ka man tā ir krietni mazāka nekā redzīgajiem cilvēkiem. Viļņi, laivas pagriezieni, krasta tuvums vai tālums — tas mani maz ietekmē. Lēkt pāri viļņiem ar slēpēm man arī ir daudz vienkāršāk.