Mīļš un draudzīgs — bulterjers
Domāju, ne vienam vien, dzirdot vārdu bulterjers, rodas asociācija ar bīstamu cīņas suni. Atzīšos, ka pirms ciemošanās pie diviem valmieriešu Apiņu angļu Stafordšīras bulterjeriem arī es pret šo šķirni jutu zināmu piesardzību. Patiesībā bulterjerus īsti arī nebija iespēja iepazīt, jo līdz šim tie nebija un arī tagad nav pārāk izplatīti. Piemēram, Valmierā pašlaik dzīvojot tikai abas Apiņu ģimenes suņu meitenes, viņu brālītis un vēl viens padsmitgadīgs suņu puika. Tagad zinu, ka bulterjeri ir draudzīguma un mīļuma iemiesojums.
Jau ieejot pa mājas vārtiņiem, man pretī skrien divi priecīgi stafīši — melnbaltā Hanna, kuras vārdā, izrādās, pat nosaukti Sporta ielas apartamenti un sunītei mājās esot pašai sava rezidence, un viņas meitiņa — baltā Bella. Māmiņai ir trīs gadi, mazajai oktobrī būšot gadiņš.
Biju iedomājusies, ka bulterjeri ir augumā krietni lielāki un izskatā draudīgāki. Arī tas izrādījās mīts. Taču, neraugoties uz nelielo augumu un druknumu, abas meitenes ir ļoti ātras un lecīgas. Saimniece Linda stāsta, ka sunītes spēj uzlēkt pat viņas auguma augstumā.
Hannas dzīvē šis bijis pirmais metiens. Visiem pieciem kucēniem jau atrasti saimnieki — viens dzīvo Norvēģijā, otrs Lietuvā, vēl viens Igaunijā, ceturtais, augumā lielais puika, tepat Valmierā, bet Belliņa palikusi pie mātes.
Hannas dēļ kļūst par kinologu
«Suņi iepriekš man bijuši tikai bērnībā. Atbildīgajam lēmumam ģimenē pieņemt suni briedām ilgi. Viss, kā parasti, sakārtojās no augšas. Šī šķirne un tieši Hanna pie mums atnāca pati. Valmieras Kennelkluba rīkotajā izstādē ieraudzījām suni un uzreiz sapratām, ka tas ir MŪSU SUNS. Mazā Hanniņa bija kompakta, viegli visur līdzi paņemama, ar īsu spalvu, muskuļota un sportiska.
Sākumā domājām suni paņemt kā draugu. Te nu gribu citiem ieteikt un brīdināt — ja ņemat suni, tad tikai no Latvijas kinoloģiskās federācijas. Tas jums atvieglos dzīvi. Var arī ciltsrakstus neizņemt, bet, ja ir tīras šķirnes suns, tad varēsiet būt droši par viņa izcelsmi un veselību, ka tas, par ko tiek maksāts, ir tā vērts. Un Hanna ir tik brīnumains suns — tāds laikam reizi pa simt gadiem piedzimst. Viņas dēļ es pat aizgāju mācīties par kinologu,» stāsta Linda un paskaidro, ka suņu audzēšana nav tikai to pavairošana, bet gan šķirnes selekcionēšana un izkopšana, rūpīgi piemeklējot tēvus. Svarīgi, lai katra nākamā paaudze būtu labāka par iepriekšējo.
AR VĪRU DZINTARU. Viņš ir Lindas lielākais atbalsts un palīgs. Suņu meitenes vienmēr zina, ka pastaigas ar Dzintaru būs garākas un interesantākas. Pirmo kucēnu metienu izauklējuši kopā, ne mirkli mazos neatstājot vienus.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv