Laukos sava brīvība
Skaņkalnes pagasta «Vērmaņos» saimnieko mazsalacietes DAIGAS SPRICES ģimene. Kad dodamies ciemos, Daiga stāsta, ka pēdējo gadu laikā «Vērmaņi» ir piedzīvojuši pārvērtības – ir uzlikta koka sēta, kas apjož māju, ir iestādīti dažādi košumkrūmi un puķes, kā arī uzcelta pirtiņa, kas bijis Daigas sapnis. Arī saimniecība piedzīvojusi pārmaiņas – govju vietā šobrīd ir truši, kas priecē pašus un ciemiņus, bet arī prasa darbu un lielu uzmanību. Ir savs piemājas dārzs un siltumnīca, kur izaudzēt dārzeņus gan sev, gan trušiem. Sarunā Daiga atklāj, ka «Vērmaņu» māja ir celta 1926. gadā un pēc dažiem gadiem svinēs apaļus 100 gadus, tāpēc māju mīļi sauc par večiņu.
Kā kļuvāt par «Vērmaņu» saimniekiem?
Mums ar vīru Aināru bija tikai 25 gadi, kad atnācām uz šo māju, un mums bija divi mazi bērni. Abi esam lauku cilvēki, nākam no Blankas puses – «Jaunjurku» un «Kūtrāju» mājām. Pirms tikām pie savas mājas, sešus gadus nodzīvojām trīsistabu dzīvoklī Mazsalacas ciematā. Tomēr, arī dzīvoklī dzīvojot, mums bija piecas govis, cūkas, jaunlopi un mājputni. Tur arī mazliet nāca naudiņa, kad nodevām pienu un pārdevām lopiņus. Rocība nebija liela, bet vajadzēja kādu braucamo – ko tad tajā dzīvoklī sēdēs visu laiku! Pirmais braucamais bija motocikls Iž Planeta ar blakusvāģi, tā mēs arī laidām uz laukiem pie vecmammām – vīrs pie stūres, es ar bērniem blakusvāģī. Tāpat bija ļoti daudz un smagi jāstrādā, jo gribējām tikt pie mašīnas. Sapratām, ka negribas dzīvot kā uz skatuves – gribam savu dārzu, savu māju, savu saimniecību un savu brīvību! Dzīvoklī dzīvojot, vienmēr bija jāuztraucas par bērniem, jo tūlīt ir lielā iela, pagalms, kur nepārtraukti brauc mašīnas, arī mazais piemājas dārziņš bija ceļa malā. Traucēja un tracināja ikdienas sadzīviskās lietas – ne varēju zupai kauliņus saskaldīt, ne karbonādi izklapēt, tad putekļu sūcējs iet par skaļu, aizdambējas caurules, ja nebija kaut kas pa prātam, kaimiņš uzreiz deva pa trubām. Tāpēc mēs bijām noteikuši sev mērķus – pirmā būs mašīna, tad māja.
Vispirms izbraucām Limbažu pusi, tur bija kādas mājas, bet diezgan bēdīgas un tālu. Tagad jau tā var pabrīnīties, kā tajā laikā kaut ko atradām, jo ne visiem bija telefoni. Tad jau mēs tikām pie pirmās mašīnas un vairāk kur varējām izbraukt. Bet, kā tikām pie mašīnas, tikām arī pie šīs mājas. Tomēr nebija tik vienkārši, kā izklausās, – mēs māju nevarējām vispār atrast. Visur bija aizaudzēti lauki, usnes ziedēja, un mēs tik braucām un braucām. Drosmei un vērtējumam bijām paņēmuši līdzi savas mammas, lai interesantāk. Beigu beigās māju atradām, bet skats bija… šausmīgs. Viss aizaudzis, viss nekārtīgs, varēja redzēt, ka nolaidīgi cilvēki šeit dzīvojuši. Pirmajā brīdī likās – mēs esam jauni, visu izdarīsim, visu savedīsim kārtībā! Tas nekas, ka kaut kā nav! Tomēr nebija sajūtas, ka šī māja ir mūsu, palikām domājot. Beigās izlēmām atteikt, un zvanu saimniecei, bet nevaru sazvanīt! Laikam liktenis… Tad sāku domāt, kas man šeit patika – man ļoti patīk plēsto akmeņu celtnes. Mani aizķēra, ka bija izbūvēta rožu dobe, kas apjozta ar plēstajiem laukakmeņiem. Es arī gribēju, lai meita mācās Mazsalacas mūzikas skolā un mājā varētu mierīgi spēlēt klavieres, un neviens netraucētu. Tie bija iemesli, kāpēc es tomēr teicu jā šai mājai.
Un tad sākāt šeit saimniekot?
Jā, atnācām šeit dzīvot. Kāds bija prieks, ka viss savs! Tad sākās talkas, brauca draugi, radi, visu vācām un tīrījām, un tikai tad atklājās, kas šeit ir. Un nebija nekā… Labi, māja bija, tas bija daudz. Bet visas saimniecības ēkas bija vienos stiklos un atkritumos. To visu izvācām un kaut kā kopā sastutējām gan klēti, gan kūti. Salikām iekšā savus lopus un saimniekojām. Tad jau nezinājām, ka priekšā būs tik smags periods, kā, piemēram, kad piena litrs maksāja divus santīmus. Viss šeit bija roku darbs – stīvējām lopus ķēdēs uz Salacas krastu, ūdeni vedām ķerrās, govis gājām uz ganiem slaukt, nesām spaiņus mājās, kāsām kannās piena mājā. Gāja visādi… Bija man tāds interesants lopiņš, kurš dzēra pienu. Kamēr vienu slaucu, otra staigā apkārt, es pilno spaini ar pienu biju nolikusi malā. Kad izslaucu, skatos, ka otrs spainis jau izdzerts.
Diemžēl šīs mājas mantojums bija draugu un paziņu loks, kas bija nācis pie iepriekšējiem saimniekiem. Man ilgi bija jāpierāda sevi kā mājas saimnieci. Man bija jāpierāda, ka tagad te dzīvoju es ar savu ģimeni. Tas arī bija savāds laiks, kad nebija nekas skaidrs ar privatizācijas lietām. Iepriekšējais mājas saimnieks reiz uzveda mūs otrajā stāvā un teica: redzi, viss šis līdz mežam, tas būs tavs. Bet nekā… Beigās bija 2,3 hektāri ap māju, un arī visi mājas dokumenti nebija sakārtoti. Tomēr to jau tajā laikā nezināju, tā arī domāju, ka zeme līdz mežam visa mana. Līdz siena laikā pagalmā iebrauc kāds vīrietis un saka, ka nopļaus tur vienu gabalu, jo tas pieder viņam. Man acis lielas, bet tik nodomāju – labi, ka es nenopļāvu. Tas saimnieks sienu ir nopļāvis, tas gandrīz jau gatavs, kad iebrauc pagalmā vēl viens un prasa, kāpēc esmu nopļāvusi viņa sienu. Teicu, ka neko neesmu pļāvusi, bet nevaru pateikt, kurš nopļāva, jo es to otru saimnieku nepazinu. Beigās viņi savā starpā visu nokārtoja.
Govju jums vairs nav, šobrīd ir truši, bet kādi plāni nākotnes saimniekošanai?
Ticamākais, ka būs lauku tūrisms, kas eksperimentālos nolūkos jau notiek, testējot piedāvājumu ar draugiem un ģimenes locekļiem. Tomēr es nevēlos milzīgas viesu plūsmas. Es to vairāk vēlos kā dzīvesveidu, jo mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un, ja uzņemam kādu viesi, vēlos, lai mēs viens otru netraucējam un es varu sniegt pievienoto vērtību. Mums ir gan pirtiņa, gan truši, ko apmīļot, gan ir kur palikt, bet šobrīd nav ēdināšanas. Ja attīstīsimies, tas ir punkts, par ko būs jādomā. Šobrīd vēlos atsvaidzināt zināšanas par sociālajiem tīkliem, satikties ar konsultantu praktiķi, kas palīdzētu izveidot manam uzņēmumam atbilstošu mārketinga stratēģiju, kuru es varētu veiksmīgi lietot praksē. Bet pagaidām es atpūšos, jo pēc tik ilgiem gadiem darba, pēc studijām, pēc saimniekošanas ir nedaudz sākusies izdegšana. Man vajag, lai atjaunojas enerģija.
Tomēr domājot par nākotni… Man patīk latviskais, dziedniecība, ārstniecības augi, masāžas, aromterapija… Ir tik daudz, kur attīstīties, esmu tik daudz ko mācījusies, būtu šīs zināšanas jāliek lietā, bet vienmēr ir jāapdomā, cik daudz tu spēsi izdarīt. Viens ir nodarboties ar viesu uzņemšanu, bet ir arī teritorija jākopj, dārzs un siltumnīca jāravē. Lauku sētā darba nekad netrūkst. Tomēr, lai cik grūti ir gājis, es nevēlētos neko darīt citādāk, jo jaunības trakumā mēs daudz ko varējām izdarīt. Es domāju, ka šis ir labākais scenārijs, kas varēja būt.
SAIMNIECE DAIGA SPRICE stāsta par kadiķu spēku un kāpēc ir svarīgi, lai apstādījumos būtu arī kāds kadiķis. Ārijas Romanovskas foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03
#SIF_MAF2023
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv