Amatierteātru skatē augstākais novērtējums kauguriešiem

«Latvijā ir aptuveni 400 amatierteātru,» saka Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru nozares konsultatīvās padomes eksperte Edīte Siļķēna. «Vidzemnieki ir vieni no tiem, kuriem teātra spēlēšanas tradīcija ir ļoti svarīga. Amatierteātris ir vai katrā otrajā pagastā!»

Šobrīd Valmieras novadā mums ir 10 amatierkolektīvu, un vairākiem no tiem ir sena, cienījama vēsture, piemēram, Dikļos un Rūjienā teātra spēlēšanas tradīcijas ir daudz senākas pat par mūsu valsti.

Nupat, 16. un 17. decembrī, norisinājās Valmieras novada amatierteātru ikgadējā skate, kurā lielāko punktu skaitu un augstāko vērtējumu ieguva Kauguru kultūras nama amatierteātra «Vīzija» izrāde «Laimes ilgas» (režisors Oskars Hofmanis). Jāteic, ka Rūjienas kultūras nama teātris «Vitrāža» savu veikumu žūrijai parādīja jau decembra sākumā, savukārt Rencēnu amatierteātrim «Jautra kompānija» kovids ieviesa izmaiņas un viņi savu varēšanu vēl tikai rādīs. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka kaugurieši būs vieni no tiem, kuri martā piedalīsies Vidzemes reģiona skatē, pēc kuras labākie no labākajiem dosies uz Gada izrādes finālskati.

Novada amatierteātra kolektīvu izrādes skatē vērtēja Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru nozares konsultatīvās padomes ekspertes Edīte Siļķēna un Dace Jurka, kā arī Smiltenes amatierteātra režisors Krišjānis Salmiņš. Bez jau pieminētajiem kolektīviem skatē piedalījās arī amatierteātri no Dikļiem, Kocēniem, Ramatas, Bērzaines, Strenčiem, Matīšiem, Zilākalna, un savu varēšanu žūrijai atrādīja arī Madonas novada kolektīvs no Barkavas.

Valmieras novadam ir lielas potences

«Eksperti un žūrija vienmēr vēlas, lai teātra kolektīvi izvēlas pilnasinīgāku repertuāru,» savās pārdomās par redzēto skatē dalās E. Siļķēna. «Izrādes, tām izvēlētie materiāli skatē bija ļoti dažādi, sākot no vasaras uzvedumiem ar Blaumaņa dramatizējumu un Latvijas laika komēdijas līdz mūsdienu problēmu atainojumiem. Gribu uzsvērt, ka aktieri ir ļoti talantīgi. Šoreiz vislielākais, visprofesionālākais darbs no līdz šim redzētajām izrādēm ir Kauguru teātrim, kura režisoram ir pieredze un kurš strādā ļoti profesionāli. Viņam ir komanda, kas palīdz ar gaismām un mūziku. Režisoriem visiem vajadzētu censties izzināt šīs profesijas noslēpumus, jo režisora darbs nav tik vienkāršs, kā varētu šķist. Tas ir darbs ar cilvēkiem un kā to padarīt par mākslu. Es domāju, ka Valmieras novadam ir ļoti lielas potences. Novēlu amatieraktieriem piedzīvot arī citu kolēģu darbu, redzēt, analizēt to un mēģināt strādāt un dot visu labāko, ko var! Mums, ekspertiem, bija milzīgs prieks redzēt kuplus kolektīvus, kuros ir visas paaudzes, sievas un vīri, arī gados jauni aktieri. Ir kolektīvi, kur izrādes spēlē divi trīs cilvēki, arī tāda forma ir iespējama. Galvenais, lai aktieriem gan mēģinājumu process, gan izrādes ir ar skaidru vēstījumu, ko viņi grib pateikt.

Valmieras novada visi kolektīvi ir diezgan līdzīgi savās izpausmēs un spējās, tomēr šobrīd spilgti atšķiras Kauguru teātris.

Pēc skates režisoriem ieteicām, kur meklēt repertuāru. Arvien vairāk ir jāseko dzīves pulsam. Manuprāt, arvien straujāk ienāk dokumentālie kopienu izrāžu formāti. Ja nevar atrast laba dramaturga darbu, tad ir vērts teātrim runāt par savas kopienas novadniekiem. Arī Latvijas Kultūras akadēmija sagatavo dramaturgus. Tas nav tik nepieejami un dārgi, lai pasūtītu dramaturgam tieši savam kolektīvam piemērotu izrādi. Tas viss ir iespējams.»

Kad kaimiņš ar tevi runā mākslas valodā

Smiltenes amatierteātra režisors Krišjānis Salmiņš: «Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka cilvēkiem ir tāda brīvā laika pavadīšanas forma, ka ir tik daudz cilvēku, kuri riskē un piedalās amatierkolektīvu procesos, kas prasa radošu pieeju un arī drosmi. Tā ir vērtība. Es strādāju profesionālā vidē, un man principiāli liekas nekorekti vērtēt, jo es zinu, ko tas prasa no cilvēkiem, kas tur piedalās. Es arī pielieku roku pie amatierteātra darba un zinu, kādu laiku tas prasa. Tā ir politiska izvēle, vai cilvēkiem par to maksāt vai nemaksāt, lai režisoriem būtu iespēja apmeklēt kursus un augt. Profesionāļu jau nav daudz. Tas, ko mēs skatē redzējām, iepriecināja, ka ir daudzskaitlīgi kolektīvi, piemēram, Matīšos, kur cilvēkiem ir vēlēšanās, un viņi grib sevi bagātināt. Ja runājam par Kauguru izrādi, tas ir izcils darbs. No visa, ko redzējām, neviena līdzvērtīga tam nebija. Cepuri nost gan režisoram, gan visiem cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Pēc tās izrādes gribas mirkli pasēdēt klusumā un pārdomāt, kāds es esmu, kādi ir mani morālie kritēriji. Ja tā tas notiek ar skatītāju, izrāde ir izdevusies. Varbūt tas skan ideālistiski un naivi, bet man ļoti gribētos, ka amatierkolektīvi savā dziļākajā būtībā darbotos ar mērķi padarīt cilvēkus labākus, nevis tikai izklaidēt. Amatierteātru nozīmi un lomu nevajadzētu noniecināt. Ir labi, ja savā pagastā tavs kaimiņš runā ar tevi mākslas valodā par tēmām, par kurām ikdienā parasti neviens nerunā.»

Laba pieredze un viela pārdomām

Eksperte Dace Jurka atzina, ka ļoti paticis būt kopā ar Edīti un Krišjāni, kuri ir gana pieredzējuši teātra kustībā, un līdzīgi kā kolēģi vairījās no vārda žūrija. «Radošu darbu vērtēt, protams, nav viegli, mēs neesam soģi, es teiktu, ka drīzāk bijām vērīgāki skatītāji par citiem. Pieredze, protams, ļauj pamanīt dažādas nianses. Prieks, ka ir daudz cilvēku, kuri teātrī atraduši brīvā laika pavadīšanas iespēju, un tā ir diezgan atbildīga lieta. Paldies viņiem par to, ko viņi dara!

Jāsaka gan, ka man dažbrīd bija diezgan grūti skatīties, jo, lai arī ne gluži visi, bet gana daudz režisoru vēlējās papildināt un akcentēt dzīves negācijas, kuru jau tā ikdienā pietiek... Jāteic, ka laika pārbaudi izturējusī dramaturģija neliek vilties, kamēr pie jauno laiku dramaturģijas vēl daudz jāpiestrādā. Vai jābūt ļoti talantīgam režisoram. Es mudināju režisorus pārdomāt, kāpēc iestudē to vai citu lugu, un nekautrēties meklēt palīdzību un padomu. Katram derētu pārdomāt, vai viņš patiešām ir izdarījis visu, lai kolektīvam būtu prieks par padarīto darbu. Vairāk vai mazāk, bet katrs kolektīvs ir režisora seja. Izskanēja argumenti, ka režisors materiāla izvēlē nereti piekāpjas kolektīva domām, tomēr jāatceras, ka par gala rezultātu atbildība ir režisoram. Man jau tas vairs nešķiet aktuāli, kad saka, ka amatierteātriem nav dramaturģiskā materiāla. Kā tad nav, ja mēs simt gados nevaram paspēt izspēlēt ne visu Alunānu, ne Blaumani! Pēc katriem desmit gadiem var spēlēt atkal. Arī jauno autoru darbi ir ļoti labi. Es ieteiktu režisoriem vairāk citam pie cita paviesoties, parunāties. Kultūras pārvaldei bija labs mērķis, ka visi teātri, kas vienā dienā spēlē, noskatīsies savu kolēģu sniegumu, jo tā ir laba praktiskā skola, bet ne visi to īstenoja.

Godīgi sakot, pandēmijas laiks teātru darbībā bija liels pārrāvums. Tas bija ļoti smagi. Bet bija kolektīvi, kas darīja visu, lai teātra darbība neapsīktu. Tajos kultūras namos, kur nav kora vai deju kolektīva, amatierteātrim ir ļoti liela nozīme un vēl lielāka atbildība.

Pēc šādām skatēm ir daudz vielas pārdomām, tā ir arī laba pieredze. Es ļoti bagātinos no kolēģiem. Es domāju, ka arī Valmieras novada režisori daudz ieguva. Esmu priecīga par Oskara veikumu. Viņš nav zaudējis ne asumu, ne kolektīvs – spēles prieku. Atslēgas vārds visam ir skatītājs, tāpēc jau režisora atbildība ir ļoti liela, lai skatītājam gribas nākt vēl,» saka D. Jurka.

Ar skatītāju jārunā gudri

Režisors Oskars Hofmanis ar Kauguru amatierkolektīvu strādā astoņus gadus. «Kopš kovida laika iestudējam vienu izrādi divos gados. Jo nopietnāka izrāde, jo lielāku iedziļināšanos tā prasa,» saka O. Hofmanis. «Mēs kopā esam izauguši līdz tādam līmenim,» par skates labajiem rezultātiem priecājas režisors un atzīst, ka aktieri bija satraukušies, to varējis redzēt, bet spēlējuši ļoti labi.

Kaugurieši skates izrādi spēlēja paši savā kultūras namā. «Strenčos mēs nebūtu paspējuši uzstādīt gaismas, bet, savā novadā spēlējot, ir jāparāda viss labākais, ko varam,» saka O. Hofmanis. Šajā izrādē spēlē 15 aktieri, bet kolektīvā kopumā darbojas 20. «Izrādes tēma ir par to, vai cilvēks var būt laimīgs, ja upurē savu laimi cita cilvēka dēļ. Amatierteātrim nav jānodarbojas ar cilvēku smīdināšanu, ir jārunā ar savu skatītāju gudri. Jāliek domāt par svarīgiem jautājumiem.»

Kaugurieši par panākumiem ir ļoti priecīgi, jo uzskata to par labāko dāvanu teātra 25 gadu jubilejā. «Esam gandarīti par novērtējumu un ļoti, ļoti priecīgi!»

Viņi ir gatavi dalībai nākamajā posmā – Vidzemes reģiona skatē, un O. Hofmanis atzīst, ka konkurence būs liela, jo ir spēcīgas izrādes arī citiem Vidzemes kolektīviem.

Tas turpināsies

«Nākamajā gadā tepat kaimiņos, Valkas novadā, notiks amatierteātru 15. salidojums, kurā spēlēs pēdējo piecu gadu labākās izrādes. Visi teātra kolektīvi būs aicināti atbalstīt, piedalīties, vērtēt un mācīties. Paldies Dievam, ka ir cilvēki, kuri šai tradīcijai pieiet ar prieku, grib spēlēt teātri un kāpt uz skatuves!» saka E. Siļķēna.

Prožektoru gaisma, aizkulišu lampu drudzis, emociju piesātinātā gaisotne ir valdzinājusi daudzus. Amatierteātra kolektīvos darbojas skolotāji, pašvaldības darbinieki, skolēni, zemnieki, šuvēji, mediķi u.c., un nereti veselām ģimenēm. Neatkarīgi no tā, vai teātrī ir pavadītas vairākas vai tikai viena sezona, gan aktieriem, gan ikvienam, kurš palīdzējis izrāžu sagatavošanā, piederības sajūta savam kolektīvam nezūd. Tas ir apbrīnojami, un arī tas, ka cauri laikiem nemainīga ir skatītāju mīlestība pret teātri, sevišķi, ja tie ir vietējie un pašu ļaužu.

Kauguru aktieru kolektīvs pēc pirmizrādes. Gintas Špates  foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023