Budenbrokas muižas stāsti

Bija jāveido jauni īpašumi, tāpēc šeit radās šī te muižu zeme» - atskatu vēsturē uzsāk Budembroku muižas pašreizējais apsaimniekotājs, Valmieras novada tūrisma pārvaldes vadītājs TOMS TREIMANIS, kuru savulaik iepazinām kā Gaujas tramvaja kapteini un vēlāk tūrisma gidu Kocēnu novadā un citviet. «Par muižu zemi var runāt jau no 16. gadsimta, kad šīs te zemes tiešām ir pieminētas vēsture faktos, bet pati apbūve gan radās it kā nesen, bet ja tā padomā – tomēr sen. Tas bija pirms 200 gadiem – 19. gadsimta pirmajā pusē tiek minēts, ka šī Budenbrokas muiža tiek celta. Un kas tad ir muižas apbūve bez vienas kungu ēkas?»

16. gs. sākumā par Budenbrokas muižas īpašniekiem kļuva Guclefi (Gutzleff). Pirmais īpašnieks bija Jirgens (Georgs) (1494-?), nākamais Reinholds (1523–?), tad Antons fon Guclefs (1528-1560), kura meita Ģertrūde Anna (1550–1602) apprecējās ar Kasparu fon Budenbroku (Buddenbrock, 1571–1604), kurš kļuva par Budenbrokas muižas īpašnieku. Pēdējam Budenbrokam, Frīdriham Reinholdam (1759–1827), muiža piederēja līdz 1827. gadam. Pēdējais īpašnieks bija Kurts Augusts fon Mellins (Mellin, 1883–1946). 1698. gadā Budenbrokas muižas īpašnieks - Heinriks Gustavs fon Budenbroks un viņa sieva Kunigunde Ģertrūde fon Strika Dikļu baznīcai dāvina greznu altāri, kura retablu abās pusēs rotā akantu vijumi, kuros ietverti Budenbroku un Striku dzimtas ģerboņi.

«Pašreizējā apbūve sākusies ap 19. gadsimta pirmo pusi, taču pēc piederošo zemju hektāriem bijusi pat lielāka par Ozolmuižu - 20. gadsimta sākumā šī te muižas teritorija vēstures datos tiek minēta kā ļoti liela – 770 hektāri ar muižas zemēm. Muižas labā darbojušās aptuveni 15 zemnieku saimniecības, kā arī vesels krogs. Bet vēlāk, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā muiža nonāca valsts īpašumā. Šeit ienāca mežniecība un līdz pat divtūkstošo gadu sākumam lielākā daļa šīs te muižas ēkas tika apdzīvota ar mežniecības biroja telpām un citām mežniecības vajadzībām. Ir jūtams, ka, ienākot šeit mežniecībai, ēka diezgan pamatīgi pārbūvēta, ierīkojot arī dzīvokļus darbiniekiem. Pēdējais interesantais stāsts ir tāds, ka īsi pirms izvākšanās ēkas vidusdaļā, kur bija ofisa telpas, tām tiek veikts eiroremonts un ēka tiek pamesta. Tomēr ir arī labums, jo mājai tiek nomainīts jumts, līdz ar to tā saglabājusies. Vēlāk muiža nonāca pašvaldības, kura tajā izveidoja sociālos dzīvokļus, īpašumā un daļēji arī privātīpašumā, līdz ar to jāmēģina atgūt vēsturiskās liecības, jāveido uz vēsturiskiem pamatiem balstīta muižas teritorija. No 2018. gada šeit darbojas biedrība «Budenbrokas muiža», ar kuru varu saistīt arī sevi, jo principā esmu viens no tās dibinātājiem. Un viss, ko šajā teritorijā šodien var redzēt, principā ir tapis ar dažādu projektu atbalstu, jo biedrība ir aktīvi darbojusies.»

Par dzimtas likteņgaitām

«Muižu cilvēki bieži vien atceras kā tādu vietu, kurā vai nu paši ir dzīvojuši (šeit laika gaitā dzīvojuši patiešām daudz cilvēku, strādājuši mežniecībā), vai, bieži vien runājot ar draugiem vai paziņām, viņi atminas, ka kāds pazīstams šeit ir dzīvojis. Bet ir viena personība, ar kuru mēs ļoti šo vietu saistām – Mārtiņš Baumanis, manas sievas vecāsmammas brālis. Viņš dzimis 1919. gadā Umurgā, un vēlāk ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Atgriežoties Latvijā, viņš sācis iecienīt tautas mūzikas instrumentus, un līdz ar to gan šeit Dikļos, gan Umurgā, Siguldā un Turaidā ir sācis veidot bērnu kokļu ansambļus un pats ļoti aktīvi iesaistījies folkloras kustībā. Viņš ceļojis pa Latviju, spēlējot kokli, atjaunojot mūzikas instrumentus un veidojot dažādus bērnu un pieaugušo mūzikas pulciņus, līdz ar to attīstījis folkloru visā Latvijā, it īpaši kokles spēli. Viņš gan pats nav bijis atzīts starp tālaika kokļu meistariem, jo nav būvējis etnogrāfiskās kokles, tomēr Budenbrokas muižu mēs saistām ar šo cilvēku, jo viņš šeit dzīvojis un ir radinieks mūsu ģimenei.

Mēs paši šeit esam tāpēc, ka manas sievas vecāmamma pēc atgriešanās no Sibīrijas strādāja kā meža pārzine un šeit nodzīvoja lielu daļu sava mūža, attiecīgi tika piešķirts arī dzīvoklis, ko viņa vēlāk dabūja privatizēt, tā ka mēs apdzīvojam šo te daļu, kas bija viņas īpašums. Otra daļa pieder pašvaldībai, mēs to daļēji nomājam un cik nu varam, tik uzturam. Neesam visas ēkas izpētījuši simtprocentīgi un noteikti ir kaut kas tāds, ko mēs nezinām, bet šī bijusi galvenā ēka, tālāk atrodas kalpu māja, kurā pirms gadiem desmit bija ugunsgrēks, bet, tā kā ēka šobrīd pieder vairākiem īpašniekiem, tā nav atjaunota. Pāri ceļam atrodas kūts ēka, kura ne pārāk labi izskatās, pašvaldības īpašums, tās pirmajā stāvā savulaik turēti lopi, bet otrais stāvs ticis aizpildīts ar labību. Nedaudz dziļāk bijusī klēts, kuru šobrīd godprātīgi apsaimnieko un uztur kārtībā vietējie mednieki.

Šo vietu interesantu padara tas, ka šajā kompleksā, nedaudz zemāk aiz muižas dārza atrodas čiekurkalte. Čiekurkaltē savulaik kaltētas sēklas, lai stādītu mežus. Cik interesanti var savilkt faktus kopā – noteikti visi būs dzirdējuši par Vijciema čiekurkalti, kas atrodas tuvāk Valkai, un šeit nākamā māja aiz čiekurkaltes nosaukta Vijciema vārdā. Vai nu tās ir netīšām sanākušas līdzības, vai tas bijis ar mērķi mājai dot šādu nosaukumu. Vēl viena interesanta lieta šajā apbūvē ir ainavu parks. No tā gan saglabājusies tikai neliela daļa, pārējais laika gaitā ir izzudis, tomēr šejienes rosīgā biedrība tic, ka ar laiku tas noteikti atdzims.

Pašu spēkiem

Drīzumā būs pieci gadi, kopš šeit sākām darboties, bet dzīvojam gandrīz trīs. No pirmās dienas sapratām, ka neesam miljonāri, arī mūsu ģimenē tādu nav un droši vien nekad arī nebūs un, lai arī dzīvojam vien 20 km no Valmieras, bizness te nesanāks. Tas veids, kā vispār šos īpašumus uzturēt, ir veidot biedrību un sniegt projektus. Nekādi lielie projektu rakstītāji gan neesam, jo mūsu prioritāte līdz šim vēl ir tas, ka mēs šeit gribam dzīvot. Mums bija trīs gadu periods, kurā sakārtojām savas dzīvojamās telpas un paralēli esam attīstījuši un sakopuši teritoriju. Šobrīd redzamas gan atpūtas vietas, gan dažādi apstādījumi, kuri veidoti ar mūsu rokām, jo, kad mēs te atnācām, visapkārt auga gara zāle un varēja govis ganīt. Mājas viņā galā dzīvoja romu tautības pārstāvji, kam vēsturiskā sadaļa nebija svarīga, viņiem tas bija dzīvojamais fonds, tāpēc viņi uzturēja savu lievenīti un vairāk neko. Mūsu vēlme ir sakopt vidi, jo te regulāri brauc garām gan velobraucēji, gan soļo kājāmgājēji, lai viņi var piestāt, atpūsties. Mēs saprotam, ka ieguldīties ēkās ir mežonīgs darbs un ļoti lieli finansiālie izdevumi. Kā biedrība esam saņēmuši nomas līgumu tikai uz pieciem gadiem, diemžēl, to paredz pašvaldību likums. Šobrīd, šķiet, šo termiņu sāk samazināt uz trīs gadiem, līdz ar to nomāt un ieguldīt paša vai projekta līdzekļus ir savā ziņā riskanti, jo pēc līguma beigām tavā vietā var nākt kāds cits. Darām to, ko šobrīd varam izdarīt. Sapņot sapņojam par daudz ko, kas šeit varētu būt – viesu nams, atpūtas vieta, dažādas telpas, ko iznomāt mazākiem pasākumiem, jo lielu telpu muižā nav.

Muižkungs TOMS TREIMANIS savas mājas pagalmā. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023