Priecīgs par katru dienu, kas viņam dota
Valmierietis VALDIS BLŪMS sportojot (senioru sacensībās viņš piedalās cītīgi) nu izteikti tiek vērtēts vecuma grupā 70+, jo šogad ir sasniedzis pusapaļu jubileju. Tādēļ vedināju viņu uz sarunu ne tikai par sportošanu, bet par mūžu.
No kuras puses esi?
Var teikt, ka no Ventspils, kur piedzimu. Taču 1941. gada 14. jūnijā mani, 11 mēnešus vecu, ar māti Olgu izveda uz Sibīriju, Krasnojarskas apgabalu, kur pirmos dzīves gadus nācās vadīt sādžā. Tēvu izsūtīšanas dienā no mums nodalīja, aizsūtīja uz Gulagu, kur pēc nepilna gada viņš bija nomiris.
Tēvs bija aptiekas pārvaldnieks, un ar viņa 500 latiem mamma ar mani bija varējusi dzīvot pa māju. Viņi Ventspils centrā īrēja ļoti labu istabu. Mūs izsūtīja vai nu tādēļ, ka dzīvojām pārtikuši, vai arī, kā vēlāk mamma stāstīja, tādēļ, ka tēvs bija sociāldemokrāts, bet sarkanie sociāldemokrātus ļoti neieredzēja. Tēvs turklāt pilsētā bijis ļoti pazīstams, nodarbojies arī ar sportu. Tādus, kas varēja ap sevi pulcināt citus un kādā veidā pretoties, sarkanajiem nevajadzēja vispirms.
Pirmās bērnības atmiņas tad ir no Sibīrijas?
Šo to atceros no turienes, sākot ar četru gadu vecumu. Dzīvojām piebūvē. Izsūtītajiem (tur bija vismaz 16 tautību) jau mājas nebūvēja. 1945. gadā bērniem radās iespēja braukt atpakaļ uz Latviju, bet mamma mani no sevis prom nelaida. Tad 1947. gadā sadomāja kopā ar mani atgriezties Latvijā arī pati. Atceros, ka vienu nakti piebrauca kamanu trijjūgs un mēs no derevņas aizmukām.
VALDIS BLŪMSJāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv