Pūdeļi nebūt nav lellīši
Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītājs MAGNUSS OLSONS (Magnus Olsson) no Dienvidzviedrijas Latvijā dzīvo nu jau 16 gadus. «Mēs, daži studenti no Zviedrijas, bijām aicināti atbraukt uz Latviju vasaras kursos, te arī satiku savu nākamo sieviņu Lāsmu. Sākumā kalpošanas vieta man bija Limbažos, bet, kad iepriekšējais mācītājs pārcēlās uz Rīgu un Valmierā atbrīvojās vieta, sarunā ar arhibīskapu, prāvestu un draudzes vadību nonācām pie tā, ka tiku uzaicināts kalpot Valmierā. Te dzīvoju nu jau pusotra gada,» par savu ceļu uz Latviju stāsta Magnuss. Tālākais esot Dieva rokās, un, ja tā būšot lemts, labprāt paliktu mūsu pilsētā. Bet Lāsma piebilda, ka mācītāju ģimenēm mēdz būt biežākas dzīvesvietas maiņas nekā vairumam cilvēku, un ar to jārēķinās.
Magnusam un Lāsmai ir jau pieaugusi meita, kas tagad dzīvo Rīgā, divi dēli skolnieki un pūdelītis Olivers.
Ar stingru raksturu
«Mūsu ģimenē reiz bija suns un kaķis, bet abus nācās atdot citiem saimniekiem, jo analīzes uzrādīja alerģiju pret dzīvnieku spalvām. Tomēr pēc suņa ilgojāmies, un izrādījās, ka alerģiskiem cilvēkiem viens no piemērotākajiem suņiem ir pūdelis, kam spalva nekrīt — tā jācērp kā aitiņām. Ir vēl dažas šādas šķirnes, piemēram, Maltas zīda sunīši,» pieredzē dalās Magnuss.
Taču alerģija nav bijusi vienīgais apstāklis, kādēļ ģimene izvēlējusies pūdelīti. «Mums tiešām patīk šī šķirne, man bērnībā Zviedrijā arī bija pūdelītis. Vispār gribējām augumā mazāku sunīti, lai bērniem vieglāk novaldīt un, ja pretī nāk svešs suns, paņemt rokās,» spriež Magnuss.
Piecus mēnešus vecais Olivers no Zviedrijas tika atvests pirms trim gadiem. Noskaidrojās, ka viņš jau bija paguvis padzīvot pie citiem saimniekiem, kas ģimenes apstākļu dēļ viņu atveduši atpakaļ.
MAGNUSS AR OLIVERU, kam sejiņā atspoguļojas visas viņa emocijas. Saimniece Lāsma saka: vismaz redzams, ka suns tiešām domā.Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv