Puikules muižā – kopienas centrs

Īsumā par muižu: Puikules muiža piederējusi vairākām dzimtām, līdz 18. gadsimtā to savā īpašumā ieguva baltvācu fon Klotu dzimta. Fon Kloti tur valdījuši sešās paaudzēs, dzimtas vīrieši bijuši lauksaimnieki, juristi un karavīri. Pašreizējā ēka celta Tjūdoru neogotikas stilā no aptuveni deviņiem miljoniem ķieģeļu, kas izgatavoti netālu – Pociemā. Tā celta vecās kungu mājas vietā 19. gs. 60. gados.

Pēc Pirmā pasaules kara Puikules muižas dzīvojamā ēka piederēja linu fabrikai, Otrā pasaules kara laikā ēkā bija ierīkots hospitālis. Kopš 1938. gada namā atradās Puikules pamatskola, kuru 2014. gada maijā slēdza, un tika izveidots kopienas centrs.

No muižas pils kompleksa ēkām saglabājušās ir kalpu māja, divas klētis un zirgu stallis, kā arī muižas pils parks. Kalpu māja tika pārveidota par Puikules tautas namu, kas šobrīd ir pievienots Brīvzemnieku pagasta kopienas centram. Uz sarunu par muižu, kopienas centru un kultūru aicinājām DACI TAURIŅU, Braslavas un Brīvzemnieku pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāju, kā arī INĀRU BLŪMU, Brīvzemnieku pagasta kopienas centra vadītāju.

Mazliet pastāstiet par muižu.

Dace: Te ir bijušas dažādas lietas, bija arī laiks, kad telpas stāvējušas tukšas, bez apkures – gandrīz 20 gadus. Tas ļoti ietekmēja to, kādā stāvoklī ir pati muiža. Jāmin, ka ilgus gadus šeit bija skola – Puikules pamatskola (1938. – 2014.). Var teikt, ka, pateicoties skolai, arī muiža ir saglabājusies, protams, tas radījis izmaiņas muižas telpās. Restauratori saka, ka tā ir gan labā, gan sliktā lieta. Piemēram, slikti ir tas, ka kopumā no 26 podiņu krāsnīm daudzas ir oriģinālās, bet nevienai nav saglabājusies dekoratīvā apdare. Teiksim, Ozolmuižā ir krāsnis, kas saglabājušās arī ar greznojumiem. Tas, iespējams, bijis atkarīgs no tā, kāda skolas vadībai bijusi domāšana. Nevar noliegt arī laikmeta ietekmi un finansiālos apsvērumus. Lielākā daļa no krāsnīm tiek kurinātas arī mūsdienās, tādā veidā apsildot muižu. Pagrabā ir arī dažas lielās krāsnis, kuras, ticamākais, netiks vairs kurinātas. Kādreiz tas bija nepieciešams, jo pagrabstāvā bija dzīvokļi skolotājiem.

Kad 2014. gadā savu darbību beidza skola, kas notika ar muižu?

Dace: Ikviens saprata, ka muiža ir svarīga vietai un durvis nedrīkst aizvērt ciet. Tajā laikā, lai gan strādāju sociālajā dienestā, es darbojos arī nevalstiskajās organizācijās un bija aktuāla kopienas dzīve, un tā radās kopienas centrs. Šeit norisinās visdažādākās aktivitātes gan kopienai, gan muižas viesiem, gan arī kopiena nāk darboties šeit. Sākotnēji tika izveidots kopienas centrs «Puikules muiža», kas darbojās Alojas pašvaldības paspārnē. Tomēr pēc tam, kad 2020. gadā likvidēja arī Ozolmuižas pamatskolu, mums bija jārod risinājums, pie kuras iestādes darboties, jo iedzīvotāji jautāja, kas būs Ozolmuižas apdzīvotajā vietā. Tomēr Ozolmuiža ir vieta ar personību, tāpēc «Puikules muižas» kopienas centrs nevarēja tur darboties, un nosaukumu mainījām uz «Brīvzemnieku pagasta kopienas centrs», un arī Ozolmuižā ir viena štata vieta. Tā arī turpinām lolot muižas, lai neiet nebūtībā.

Ja skatās uz muižas tehnisko stāvokli – ko varētu uzlabot?

Dace: Ir jāpārmūrē dažas krāsnis, un šis jautājums jārisina drīzumā. Jāpārmūrē divi skursteņi, iepriekšējo gadu laikā divus jau esam pārbūvējuši. Tehniski ēka ir labā stāvoklī, bet estētiskajā ziņā mēs vēlētos, piemēram, Lielajā zālē noņemt iekārtos griestus un nomainīt grīdas segumu – tur ir lamināts. Tiesa gan, mēs nezinām, kas zem esošā seguma ir…

Ināra: Mēs cenšamies uzturēt to, kas ir. Katru gadu brauc skursteņslauķis, tīra krāsnis un skursteņus, strādā vairākas dienas. Šogad iztīrījām, salabojām un atjaunojām arī ēkas notekas. Ļoti daudz ko iekštelpās ir izdarījusi Dace kopā ar brīvprātīgajiem cilvēkiem, izmantojot nelielus līdzekļus. No estētiskā viedokļa skatoties, daudz ir ticis krāsots laikā, kad te bija skola. Krāsas nav pašas pievilcīgākās, nav arī īsti piemērotas muižai… Ceru, ka, laikam ejot, varēsim arī to uzlabot.

Dace: Pagājušajā gadā arī izremontējām tualetes pirmajā stāvā, tās bija novecojušas un sliktā stāvoklī. Kā saka, kultūra sākas ar mazmājiņu... Paši šo darbu brīvprātīgi nevarējām veikt, un labi, ka arī neķērāmies, jo tur bija nianses, kur nepieciešama profesionāļa roka. Paldies pašvaldībai par finansējumu, bez šī atbalsta mēs to nebūtu varējuši paveikt.

Kas ikdienā notiek Puikules muižā?

Ināra: Reizi nedēļā nāk rokdarbnieki un darbojas. Ir arī sportiskas izkustēšanās ar sporta metodiķi, to ietvaros šeit norisinās gan dažādas nodarbības, gan neliela mēroga sacensības, un tur pamatā iesaistās vietējie bērni un jaunieši. Arī pieaugušajiem ir pa kādam zolītes turnīram, drīzumā būs arī nakts volejbols. Kopš jūnija Brīvzemnieku pagasta kopienas centrs ir apvienots ar Puikules Tautas namu, izveidojot vienu iestādi. Mums darbojas amatiermākslas kolektīvi: četri bērnu kolektīvi, Dziesmu svētku kolektīvs – vidējās paaudzes deju kolektīvs «Ozoli», darbību atsākusi senioru deju grupa «Ozolzīles», vokāli instrumentālais ansamblis «Skani» sāka darboties pagājušajā gadā, šogad gūstot arī pašvaldības atbalstu.

Un, protams, cilvēki nāk arī uz pasākumiem. Piemēram, 1. decembrī ikviens ir aicināts pie Puikules muižas uz egles iedegšanu kopā ar Ziemassvētku Rūķiem. 15. decembrī muižā norisināsies Ziemassvētku noskaņu koncerts ar Initu Āboliņu un Normundu Ķieti. Savukārt 26. decembrī Vokālā Akadēmija aicina uz koncertuzvedumu «Ziemassvētku dziesmotie stāsti cauri gadsimtiem».

Jūs darbojaties arī ar projektiem?

Ināra: Jā, šobrīd projekts «Ziemas dārza logu atjaunošana Puikules muižā» ir iesniegts un tiek izskatīts biedrības «Vidzemes lauku partnerība «Brasla»» izsludinātā un Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzfinansētā LEADER projektu konkursa 2. kārtā. Projekta kopējās izmaksas – 50 tūkstoši eiro. Projekta ietvaros vēlamies atjaunot Puikules muižas ziemas dārza logus vēsturiskajās logu ailēs un veikt kosmētisko remontu, ziemas dārza krāsojumu pietuvinot vēsturiskajam.

Šobrīd noslēguma fāzē ir LEADER projekta «Parka soli Puikules muižā» īstenošana, kopējais finansējums 18186,30 EUR. Tiks izgatavoti soli pēc vēsturiskā prototipa, kam būs ne tikai funkcionāla nozīme pasākumu organizēšanā, bet arī estētiska kā apkārtnes labiekārtojuma un atraktīvam ainavas elementam.

Projektu rakstīšana nav vienkārša, to varētu arī nedarīt, bet gribas, lai šajā vietā tiek arī kaut kas atjaunots, jo, izmantojot tikai mūsu budžetu, tas nav iespējams.

Vietējie cilvēki novērtē, ka šeit ir kopienas centrs?

Dace: Tas nav tik viennozīmīgi. Ir brīži, kad cilvēki ir ļoti aktīvi un nāk darboties, bet reizēm gribētos lielāku atsaucību.

Ināra: Mūsu lielākā alga ir sarīkojuma apmeklējums, jo tad saprotam, ka darām darbu, kam ir nozīme sabiedrībā. Tikko aizvadītie valsts svētki priecēja ar ļoti ģimenisku atmosfēru, kad skatītājos bija redzamas visas trīs paaudzes – daudz vietējo un arī ciemiņu. Ja runā par pasākumu apmeklēšanu kopumā, tad pamaz vietējo cilvēku nāk, vairāk jāmēģina ieklausīties un sadzirdēt… Esam pamanījuši, ka vietējos varam ieinteresēt ar amatierteātru izrādēm. Vairāk vietējo ir pagasta svētkos vai tradicionālajos ieražu svētkos – Lieldienās, Jāņos, Ziemassvētkos. Domāju, ka neesam atšķirīgi no citiem laukiem, arī šeit vairāk vietējo cilvēku nāk tad, ja, piemēram, dejo vai dzied bērnu kolektīvi, tad atnāk ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, radi un kaimiņi.

Dace: Jāsaprot, ka Puikulē ir maz darba vietu, cilvēki dodas strādāt uz tuvākajām pilsētām un atgriežas tikai vakaros. Var saprast, ka pēc garas darba dienas un laika, kas pavadīts ceļā, var nebūt vēlmes aktīvi darboties.

Ināra: Lai gan esam kopienas centrs, ir jāprot strādāt arī uz āru, jo muiža ir arī Latvijas Piļu un muižu asociācijas biedrs. Tāpēc piedalāmies arī tās rīkotajās Piļu un muižu apceļošanas akcijās, Leģendu nakts un Muzeju nakts sarīkojumos, kas iemantojuši atpazīstamību ne tikai pagastā un novadā, bet visā Latvijā, pat ierodas viesi no Igaunijas. Uz pasākumiem, kur ir akadēmiskā, klasiskā vai kamermūzika, sabrauc ne tikai vietējie cilvēki, bet arī no tuvākām un tālākām apdzīvotām vietām un pilsētām. Viņi apskata gan muižu, gan muižas izstādes, gan bauda pasākumu un atmosfēru. Tas ir liels gandarījums, ka cilvēki novērtē darbu, kas šeit ieguldīts. Paldies arī pašvaldībai par atbalstu, tas nav mazs, bet vienmēr gribētos vairāk…

PUIKULES MUIŽA.  Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007