Rauna, kur rada, raksta, zīmē un glezno

Apbalvoto vidū bija arī Smiltenes novada Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja IEVA PLĒTIENA.

Intervija ar Ievu norunāta Raunas centrā – pagastmājā, kam nākamgad apritēs 150. gadskārta. Visu šo laiku majestātiskais nams bijis atvērts iedzīvotājiem un pildījis savu pamatfunkciju – tajā gādāts par vietējo ļaužu labklājību.

Dodoties uz sarunu, kādā no pārvaldes telpām pamanām uz galda izklātas raibi aprakstītas lielas papīra loksnes. Ievai vispirms vaicājām, vai tik te nav bijusi saruna par Raunu.

Jā, lapas ir vērtīga viela pārdomām no nesen notikušās Smiltenes novada deputātu, pašvaldības speciālistu un Raunas iedzīvotāju kupli apmeklētās tikšanās kultūras centrā. Pēc ieskata novadā un konkrēti Raunā paveiktā klātesošie sadalījās četrās darba grupās, kurās notika diskusijas jeb prāta vētra par to, kas pašlaik visvairāk satrauc iedzīvotājus un kādus uzlabojumus viņi gaida. Tikšanās dalībnieki pie diskusijās izvirzītajām galvenajām tēmām, kas bija uzrakstītas uz šīm papīra loksnēm, varēja pielikt zīmīti – sava veida balsojumu par problēmu aktualitāti. Visvairāk to tika transportam un satiksmei, jo Raunā, kā zināms, jau gadiem neatrisināta problēma ir autoceļa Rauna – Valmiera sliktas kvalitātes segums. Šovasar ceļa remonts beidzot iekustējās no Valmieras puses, bet laikam tikai Valmieras novada robežās. Tātad atrisināta ir tikai puse no braucēju bēdas, Saikne ar Valmieru ir svarīga, bet iedzīvotājiem, kuriem nav sava auto, nokļūšana uz Vidzemes centru Valmieru un īpaši jau uz Vidzemes slimnīcu rada sarežģījumus: vispirms ar autobusu ir jātiek līdz Cēsīm, tad jāpārsēžas citā autobusā un jābrauc uz Valmieru. Atpakaļ – tas pats.

Pielikto zīmīšu skaits parādīja, cik nopietni iedzīvotāji uztver drošības, civilās aizsardzības, patversmju un vēl citus jautājumus. Rauna un tūrisms izsenis ir nedalāmi jēdzieni, arī par šo tēmu bija daudzi ierosinājumi, piemēram, ka līdztekus digitālajiem tūrisma informācijas risinājumiem tomēr nepieciešami arī gidi, jo nekas nespēj aizstāt cilvēcisko faktoru. Daudzi izteica vēlmi beidzot mūsdienīgi sakārtot vietējo un tūristu iecienīto pastaigu vietu Dzirnavgravu un Dzirnavu dīķi, kas pašlaik godu Raunai nerada.

Ieva, vai drīkst zināt, kur iestādījāt Vidzemes plānošanas reģiona vidzemnieku apbalvošanā saņemto dāvanu – ozola stādu?

Ozoliņš aug un zaļo Smiltenes pusē – Launkalnes pagastā, kur mežu vidū mums ar vīru Edgaru ir lauku īpašums. Tur jau aug vairāki diženi ozoli – iepriekšējā īpašnieka senču stādīti. Tad nu ozolu rindu papildinājām arī ar savu kociņu. Lai aug tikpat varens!

Cik ilgi esat Raunā? Kāds ir šīs vietas atrašanas un iemīlēšanas stāsts?

Mēs ar Edgaru esam vēsturnieki. Abiem Rīgā bija labas darba vietas, taču nepameta sajūta, ka ar savām zināšanām esi kā maza skrūvīte lielā mehānismā. Gribējās lielākas izaugsmes un citiem došanas iespējas. 2015. gada jūlijā pārvācāmies uz Raunu. Tā nebija nejaušība, jo Edgars ir no Cēsīm, viņa tēvs – no Raunas. Arī brālis dzīvo skaistā vietā Raunā. Cik uz šejieni ciemos braucām, tik nespējām vien beigt jūsmot par Raunas dabas un vēstures vērtībām. Dažkārt, brīvdienām beidzoties, negribējās prom braukt. Mūsu izvēli par labu Raunai vairoja arī tas, ka blakus ir Cēsis, Valmiera un Smiltene – spēcīgi kultūras, rūpniecības un lauksaimniecības centri, tādēļ zinājām: ja nedabūsim darbu Raunā, atradīsim to kaimiņos. Laimējās – dzīvojam un strādājam Raunā. Jau kopš pirmajām dienām šeit mums abiem ar Edgaru ir tāda kā misijas apziņa: ar savām zināšanām varam šai pusei dot vairāk, nekā prasa pienākums.

Tieši to arī uzsvēra vidzemnieku apbalvošanā Cesvaines pilī, sakot, ka Ieva Plētiena līdztekus tiešajiem darba pienākumiem muzejā ir arī grāmatas «Raunas pils» līdzautore, aktīvi iesaistījusies Eiropas projektu vadībā, novadam nozīmīgu personu dzimtas koku izpētē, kā gide vada tūristu grupas un ir arī Raunas iedzīvotāju ikmēneša izdevuma «Rauna raksta» redaktore.

Grāmata «Raunas pils» ir mūsu kopdarbs, kurā nenoliedzami vairāk ir mana vīra Edgara nopelns. Viņa ziņā bija tieši viduslaiku posms, manā – jaunāko laiku notikumi.

Ar lielu profesionālo interesi iesaistījos divu vērienīgu Eiropas finansiālā atbalsta piesaistīšanas projektu vadībā Raunas pils atjaunošanā. Abi projekti sekmīgi pabeigti, un tā ieguvumi nu ir acīm redzami: veikti Raunas pils konservācijas darbi, uzlabota infrastruktūra un piekļūstamība pils tornim, radīta izstāde par pils vēsturi, iegādāts inventārs pasākumu norisei, rīkoti pasākumi un dažādas mārketinga aktivitātes pils popularizēšanai.

Raunas vēstures vākšana un popularizēšana ir vēl viens mans sirdsdarbs, redzu, ka iedzīvotājus interesē jauni fakti par mūsu apkaimi un tās populārajām personībām, vēroju, ar kādu aizrautību viņi veido savus dzimtas kokus. Prieks, ka šajā procesā mums veidojas sadarbība informācijas un faktu apmaiņā. Brīžiem vēstures izpētē jūtos kā starpniece, ja kāds kaut ko meklē, zvana, interesējas, es varu savest kopā ar īstajiem cilvēkiem. Bieži vien tie, kas vairs nedzīvo Raunā vai Latvijā, meklē savu senču kapa vietas, lūdz palīdzību. Nākas parakties vēstures liecībās, noder arī sadarbība ar kapu pārzini un vietējiem iedzīvotājiem. Atklājas arī tādi fakti, par kuriem nemaz nezinājām.

Par ikmēneša izdevuma «Rauna raksta» izdošanu vislielākā pateicība pienākas mūsu talantīgajiem iedzīvotājiem, ar katru izdevumu atklājas arvien jauni talanti gan stāstu un dzejoļu rakstīšanā, gan ilustrāciju un izdevuma noformējuma veidošanā, kā arī iesiešanā. Viss ir pašu. Pat naudu printerim paši saziedoja, lai nebūtu tipogrāfijas izdevumu. Vienā reizē parasti izdodam ap 70 drukāto izdevumu, bet tiem, kas nedzīvo Raunā, piedāvājam izdevuma elektronisko versiju sociālajos tīklos. Publicējam intervijas, viedokļus, praktiskus ieteikumus, receptes, arī draudzes ziņas. Prieks, ka esam pamanīti – Latvijas Nacionālā bibliotēka ir lūgusi regulāri tai nosūtīt divus kārtējā izdevuma drukātos eksemplārus.

Vai ir vēl kāds iedzīvotāju kopdarbs, kas tikpat lieliski kā «Rauna raksta» apliecina vietējās kopienas saliedētību, radošās prasmes un uzdrīkstēšanos izpausties?

Ir gan! Raunā par tradīciju ir kļuvuši Mākslas plenēri, ik pa diviem gadiem ciemos aicinām Latvijā populārus māksliniekus, lai viņi savos darbos iemūžina Raunu. Paveiktais pēcāk redzams izstādē. Šogad pasākums bija apdraudēts pašvaldībās sarežģītās finanšu situācijas dēļ. Izlēmām, ka plenēram tomēr būt, bet tikai pašu spēkiem. Šoreiz uz plenēru aicinājām savējos – gan Raunā dzīvojošus profesionālos māksliniekus, gan arī vietējos amatierus. Atsaucība bija liela. Dalībnieki izlozēja, kuras Raunas vietas, dabas vai vēstures liecības nedēļas laikā jāzīmē, jāglezno vai vēl citādi vizuāli jāparāda. Kādi tik talanti neatklājās! To visu vēl var apskatīt pagastmājas izstāžu zālē. Plenērā bija vairāki interesanti piegājieni, piemēram, Raunā dzīvojošais karikatūrists Gatis Šļūka nevis, kā ierasts, zīmēja, bet gan fotografēja, savdabīgi skatījumu uz Raunu izpauda arī Justīne Buliņa, Inese Kizjalo, Solveiga Pelše, Dace Pelše, Laura Danilāne, Anta Saleniece, Liene Lubūze, Aiva Parandjuka. Paveiktais nepārprotami vēsta: Rauna var!

Sarunas izskaņā nevaram nepajautāt, vai un kad Edgaru Plētienu vēstures pētnieku - ekspertu kompānijā atkal redzēsim skatītāju tik iemīļotajā TV seriālā «Tas notika šeit»?

Tieši pašlaik Edgars ir Rendā, kur notiek raidījuma pēdējā filmēšana. TV ekrānos spraigajiem vēstures izziņas līkločiem varēsim atkal līdzi sekot nākamā gada ziemā.

MŪŽAM SKAISTĀ RAUNA. Mākslinieces Solveigas Pelšes šīs vasaras plenērā tapusī glezna. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007