Ukraiņi ir enerģijas pilni

- 9.Oktobris, 2024
PROJEKTS
Laikrakstā

Ukraiņi ir viena no mazākumtautībām, kas dzīvo Valmierā un Valmieras novadā. Krievijas iebrukums ukraiņu skaitu mūspusē iezīmējis ar plus zīmi, un pēdējo pāris gadu laikā tas audzis par apmēram 300.

No Ukrainas pie mums atbraukuši seniori, cilvēki brieduma gados, bērni. No kara bēga pārsvarā sievietes kopā ar bērniem, bet, izrādās, daudzi ukraiņi jau pirms kara bija devušies peļņā uz Latviju. Kā latvieši brauca piepelnīties uz Lielbritāniju, Skandināviju, tā ukraiņi – ne tikai uz Poliju, bet arī Baltijas valstīm, un strādāja būvniecībā, lauksaimniecībā, bija kravas autovadītāji un auto mehāniķi. Šādu iespēju rūpēties par savas ģimenes labklājību izvēlējās pārsvarā vīrieši, bet karš izdarīja korekcijas, un tagad novadā dzīvo arī viņu ģimenes, un bērni apmeklē mūsu izglītības iestādes, bet izaugušie bērni izvēlas studijas.

Uz Latviju atved mīlestība

2022. gada pavasarī un turpmāk Valmierā notikušas arī īpašas satikšanās. Savu atbalsta plecu savējiem īpaši vēlējās sniegt tautieši, kas Latviju par savu sauc jau pārdesmit gadu un vairāk.

Valmieriete IRINA GRĪNBERGA ir viena no ukrainietēm, kas uz Latviju pārcēlās mīlestības dēļ. Viņa apprecēja latvieti un pēc 1995. gada par savām otrajām mājām sāka saukt Valmieru. Pirmās bija un palikušas Ļvivā. Jau 2014. gads, bet īpaši pēdējo gadu situācija dzimtenē likusi Irinai visu laiku sev taujāt – kā palīdzēt? Kā atbalstīt kaut morāli? Un Irinai izdodas. Irina zina dzimto valodu, brīvi pārvalda latviešu, krievu valodu, zina arī angļu valodu, tāpēc, karam sākoties, uzreiz pieteikusies par tulku un satikusi teju vai katru, kurš Valmierā ieradās kā kara bēglis, bet karš diemžēl turpinās.

Irinas tautieši cenšas iedzīvoties mūspusē, bet meklē savējos, un ukraiņi ukraiņus arī svešumā atrod. Atrod, lai parunātos, pasmietos, kopā pārdzīvotu un mācītos. Irina priecājas par katru bērnu, katru savu skolēnu, kurš vēlas iegrimt mūzikas pasaulē, un šo iespēju izmanto arī mazie ukraiņi, kas apmeklē Valmieras Mūzikas skolu un pie Irinas apgūst klavierspēli.

Irina Grīnberga Valmieras Mūzikas skolā nostrādājusi 29 gadus. Kā sāka dzīvot Valmierā, tā muzikālo un talantīgo bērnu un pedagogu vidū atrada arī savu vietu, bet tagad viņa māca klavierspēli Kirilam, Anastasijai un ir gandarīta. «Mūzika, mūzikas valoda ir brīva, un ukraiņi ir brīvību mīloša tauta, neatkarīga un stipra tauta, gluži tāpat kā latvieši, tāpēc mēs cits citu labi saprotam, un cits citu atbalstām,» tā klavierspēles pedagoģe Irina Grīnberga.

Skan Grīgs, Žilinskis, Lisenko

Mūzikas valoda ir arī skaista, un pieredzējusī skolotāja zina, cik nozīmīgs ir individuālais darbs ar katru no saviem audzēkņiem. Viņa prot piemeklēt atskaņojamos skaņdarbus gan bērna temperamentam, gan tā brīža noskaņai.

«Brīnišķīgi audzēkņi! Es priecājos, ka mūziku varu mācīt latviešu, ukraiņu bērniem. Priecājos par bērnu un vecāku sapratni, kolēģu atbalstu. Katram bērniņam ir sava varēšana, talants, attīstības temps, jā, es strādāju ar piecus gadus veciem bērniem, jo mūzika ir attīstoša. Ne visi šeit izaug par izciliem pianistiem, bet viņu redzesloks ir plašs. Izaug brīnišķīgi cilvēki,» saka Irina un rāda fotogrāfijas, kur ar audzēkņiem piedalījusies koncertos, konkursos un sasniegti profesionāli augsti rezultāti.

«Mūzikas skola ir nopietna un stingra arī Ukrainā,» saka Irina, kas jaunībā strādājusi par pedagoģi arī Ukrainā un līdz šim ar mīļu un labu vārdu atceras savu klavierskolotāju.

Vai Valmieras mūzikas skolas sienās skan ukraiņu mūzika? Irina nosauc vairāku Ukrainas komponistu vārdus, tostarp Mikola Lisenko un Miroslavs Skoriks, un Irina atzīstas, ka mājās, kad ilgas par dzimteni ņem virsroku, spēlē ukraiņu mūziku un dzied. Irinas mamma ļoti mīlējusi klasisko mūziku, arī vīra māte ar kultūras dzīvi bijusi uz tu, tāpēc Irina priecājas, ka savulaik visai viegli bijis Latvijā iedzīvoties un ģimenē jaunā, enerģiskā ukrainiete mīļi pieņemta.

«Sākumā ļoti ilgojos pēc Ukrainas, pēc Ļvivas. Tā bija gadiem, bet pēc 2014. gada mana mamma sāka dzīvot pie mums. Viņu atvedām uz Valmieru, kopā dzīvojām, jau tad mamma ļoti pārdzīvoja karu. Karš taču sākās toreiz, kad ļoti daudzi puiši tieši no Rietumukrainas, no Ukrainas dienvidiem gāja savu zemi aizstāvēt un krita. Mammīte bija redzējusi, kā šie puikas māju pagalmos uzaug un tad viņus atveda atpakaļ zārkos... Mamma līdz pēdējam arī šeit taujāja, vai beidzās karš. Teicu, ka beidzās. Kurš uzvarēja? Teicu, ka neviens, nu, ko lai es saku. Mammīte devās mūžībā, kad bija jau pilna mēroga iebrukums, neaizvedām atpakaļ uz Ukrainu, apglabājām tepat Kocēnu kapiņos. Mans tētis atdusas savā zemē,» dalījās Irina, bet, taujāta, kāpēc ilgas pēc dzimtenes cilvēkos nezūd pat pēc gadu desmitiem, salīdzina: «Kad jūs atbraucat mājās no kāda tāla ceļojuma, vai jums nav vieglāk Latvijā elpot? Dzimtene palīdz cilvēkam atjaunoties. Manī tās ilgas pēc Ukrainas joprojām ir dzīvas. Saprotu, ka viss ir Latvijā, ka mīlu šo pilsētu, ka apkārt ir draugi, kolēģi, es zinu, ka latvieši ir brīnišķīgi cilvēki, bet tās ilgas pēc Ukrainas ir savādas, nesaprotamas. Ziniet, kad pavisam sailgojos, tad aizbraucu un izstaigāju Vecrīgu, mana Ļviva, tās centrs ir ļoti līdzīgs Vecrīgai, bet tagad es baidos, ka pie mums to iznīcinās. Kāpēc ir jāiznīcina viss, kas sargāts un glabāts gadu tūkstošiem?»

Ukraina ir spēcīga un mīļa

«Ukraina ir liela, skaista, bet es tiešām nezinu, kāda tā būs pēc kara,» pārdomās ieslīgst Irina. Viņa stāsta, ka ukraiņi mīl savu valodu, savas saknes, kultūru, mākslu. Ne tikai viņai, bet arī vīram latvietim esot višivanka, un abi mājās runājot gan latviešu, gan ukraiņu valodā.

«Kad tās mierīgās sarunas, tad latviski, bet, kad man vajag ātrāk, asāk, tiešāk, tad es pati pāreju uz ukraiņu valodu,» smejas Irina, uzsverot, ka ukraiņi ir atvērti, draudzīgi, arī skaļi un enerģiski. Latvijā Irina mazliet apguvusi intravertu uzvedību, prasmi padomāt, tad runāt, jo ukraiņi sakot kas uz mēles, izmetot spalvu, ja vajag, pasakot, kas uz sirds, lai nepaliek neizrunāts, lai viss atkal labi.

Jā ukraiņi ir arī saimnieciski, un stāsts par galdiem, kas lūst no ēdieniem, nav izdomāts, tāpat ukraiņu viesmīlību varot sajust ik uz soļa, sak, paaicinās, uzcienās, vienmēr runāsies. Un kaimiņi turoties tur kā brālis pie brāļa, pat pusdienot vienā dienā sanācis vienā mājā, tad atkal pie cita. Boršču Irina mājās vārot joprojām, bet ar vareņikiem, kas vairākas stundas jālipina, viņa neņemoties. Katru savas tautas svētku brīdi glabājot dziļi sirdī, bet svinot dienas, ko atzīmē latvieši. Līdz ar dzīvošanu šeit, latviešu valodas apgūšanu, kultūras izpratni, Irina jūtas kā ukrainiete sev tik mīļajā Latvijā. Tāda atvērta, brīva tauta ir ukraiņi, kuru identitāti šodien grib nolaupīt ienaidnieks.

«Tas nemaz nav iespējams, jo ukraiņi mīl savu brīvību, bet tas, kas notiek manā zemē, es domāju, ir ne tikai karš, tas ir arī genocīds. Tā mūs nicināja holodomorā, tā izsūtot. Latvieši šo visu zina, arī jūs mīlat savu zemi, savu valodu, kultūru, un mēs mīlam, bet pašlaik cena, ko maksājam, ir ļoti augsta,» pārdomās dalījās Irina un vēlreiz atgādināja to, ko pēdējo divarpus gadu laikā teicis katrs satiktais ukrainis: «Mēs neticējām karam. Mēs neticējām, ka krievi iebruks Ukrainā.» Pašlaik krievi izposta Ukrainu. Irina savus krievu draugus, kas dzīvo Latvijā, pat mierina, sakot, ka viņi jau nav vainīgi.

«Ļuba, kā mani ierauga, tā raud. Viņa man lūdz piedošanu. Es domāju, ka veselīgi domājošiem krieviem pašlaik arī nav viegli. Ja cilvēks saprot, kas mūsu tautai tiek nodarīts, nu, kā lai dzīvo?» tā Irina, sakot paldies Latvijai un latviešiem, kas viņas karā ierauto tēvzemi atbalsta.

Ukrainā Irinai palicis daudz radu. Kā nekā viņas vectēvs un vecmāmiņa izaudzinājuši 18 bērnus.

«Viņi tika galā ar visu, arī kara laiku izturēja, arī holodomoru. Ukraina izturēs! Mēs esam liela un skaista valsts, un skaista ir tās tauta! Šo izturību arī novēlu un noteikti vienotību! Tik daudz ir pārdzīvots, izsāpēts, ka tagad nedrīkstam sašķelties, nedrīkstam padoties! Un paldies Latvijai, paldies citām valstīm un cilvēkiem, kas ir kopā ar Ukrainu līdz tās uzvarai!,» tā Irina Grīnberga.

LAIMĪGA, jo saknē viņa ir stiprā ukrainiete, bet sirdī izdevies ļoti iemīlēt Latviju un latviešus. Klavierskolotāja Irina Grīnberga savā kabinetā pie flīģeļa. Matīsa Markovska foto

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru