11. novembris ir viena no nedaudzajām valsts svētku un atceres dienām, ar kuras palīdzību tiek izteikti daudzināta mūsu tautas valstiskā pašapziņa. Par to kārtējo reizi varējām pārliecināties šī gada lāpu gājienā Valmierā — tik kuplu lāpu un svecīšu nesēju armiju pilsēta nebija pieredzējusi. Vēl lielāks gandarījums, ka prāvāko daļu no gājiena dalībniekiem veidoja jaunieši.
Noskan zvans no pēdējās stundas, mūsu tikšanās ir sarunāta viņas 1.a klasē skolas 2. stāvā, un pa ceļam atkārtoju... reizrēķinu. «Tas pēc brīvlaika ir mazais pārsteigums skolēniem.» D. Allika paskaidro, ka šādu radošu ideju pamanījusi un vadībai rosinājusi to realizēt. «Tas bija vēl viens gaišs rīts, kad mani mazulīši cits caur citu ziņoja: skolotāj, uz trepēm reizrēķins!» Pēc dažām dienām skolas direktors Viktors Litaunieks papildina: laiku pa laikam īstenojam skolotāju ierosinātos priekšlikumus, un reizrēķins ir uz visām 1. — 4. klašu kāpnēm.
Iepazinusi izmisumu un iemācījusies neatkāpties, cīnoties par savu bērnu veselību un dzīvību. BIRUTA GURCEVA ir Latvijas stiprais stāsts.
«..Tavs spēcīgais zīmogs uzspiež derīguma zīmi ikvienam, kurš te dzīvojis, dzīvo un vēl dzīvos. Tu, lielacu siets, kuram cauri birst sēnalas un nestabilie, nespējot pieķerties sieta drošajai šķiedrai. ..šūpulis mūsu dvēselēm; tās izauklē ošu zari, rudzupuķu ziedi, Burtnieku vēji, rudens miglas un pavasara cīruļi.» Tā par dzīvi Rencēnmuižā 20. gadsimta 80. un 90. gados savā grāmatā «Lielā tiesas vieta» rakstīja Ausma Gavare.
Valmieras Pārgaujas ğimnāzijā notika radošā darbnīca ar rakstnieci Luīzi Pastori. No mūsu skolas šo pasākumu apmeklēja 16 skolēni no 5. un 6. klasēm. Bija vēl arī skolēni no Valmieras 5. vidusskolas, Valmieras Viestura vidusskolas un Burtnieku Ausekļa vidusskolas.
Šoruden, kad pa Gauju varēja izbrist cauri Valmierai, kājas vien līdz ceļgaliem saslapinot, izdevās palūkoties gan uz gultnē iegrimušiem lūžņiem, gan ledlaužu (āžu) paliekām. Atradu arī trīs pavasarī norautos savus spininga vizuļus (vietas atcerējos), vēl dažus svešos. Taču tā arī neatradu pat pazīmes novadpētnieka Kārļa Bukuma pierakstos minētajam milzīgajam Kurrata akmenim, kas pagājušā gadsimta sākumā bijis Gaujas vidū lejpus tilta. Cerēju, ka tādā seklumā kaut tā pierei vēl vajadzētu kaut kur rēgoties. Nekā.
Valmierietis MĀRIS BEMERS aizvadītās nedēļas nogalē saņēma apbalvojumu kā šā gada labākais lodes grūdējs Latvijā kopvērtējumā veterāniem.
Novembra Vīru lietās, kas trāpījušās pašā latviski spēcīgākajā gada nedēļā, šoreiz runāsim par senu latviešu tradīciju — pirtī iešanu. Labi zinu, ka patlaban eksistē neskaitāmas pašmāju pirts gudrību teorijas, tāpēc tās, ko man šovasar Tērvetes pusē izklāstīja diplomēts dārznieks, finansists, pirtnieks un vīndaris vienā personā SANDRIS LAIZĀNS, ir tikai viens no variantiem. To pieņemt un izmantot vai tikai zināšanai atstāt — tas katra pirtī gājēja ziņā. Pats pirts atmosfērai ļaujos pāris stundas ik nedēļu nu jau gadus divdesmit un savu dzīvi bez šīs labās tradīcijas piekopšanas vairs nevaru iedomāties.
Otrdien, 1. decembrī, Valmieras teātra LMT Mansarda zālē pirmizrādi piedzīvos scenogrāfa un režisora Reiņa Suhanova Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai veltīto dzejas iestudējumu triloģijas noslēdzošais darbs.
Arī šogad Mazsalacas pilsētas bibliotēka piedalījās «Europe Direct» informācijas centra Valmierā rīkotajā konkursā Ziemeļvidzemes bibliotēkām par labāko ideju pasākumam un kļuva par vienu no uzvarētājām, kurām balvā līdzfinansējums pasākuma rīkošanai.