Pārfrāzējot visiem labi zināmo teicienu, šādi varētu ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī gluži vai burtiski raksturot fizisku personu datu un to aizsardzības arvien pieaugošo nozīmi. Tam, ka šie dati ir aizsargājami, nevajadzētu būt jaunumam un nevajadzētu jau sen nevienu Latvijā nepatīkami, nesagatavotu v.tml. pārsteigt. Apmēram 15 gadus un 1 mēnesi Latvijā ir spēkā Fizisko personu datu aizsardzības likums, un šī likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu ievērošanu un izpildi uzrauga Datu valsts inspekcija. Pie šī likuma normatīvā regulējuma šoreiz nepakavēšos (ja lasītājiem radīsies jautājumi, labprāt atbildēšu ierastajā rubrikā), jo ir kāds cits jaunums, kuru der zināt un ņemt vērā.

Ievziedu putenis un lakstīgalu koris liek mums šogad piedzīvot Vasarsvētkus un Ģimenes dienu vienā datumā — 15. maijā. Par šo svētku būtību un savām sajūtām pastāstīja UĢA ADATAS kristīgā ģimene: Uģa sieva Arnita, meita Annija, dēli Nauris un septiņgadīgais Krišs.

Ciešanu mocīts cilvēks, vēlēdamies cieņpilnu aiziešanu, lūdz ziedot līdzekļus, lai varētu veikt eitanāziju Šveicē. Latvijas likumdošana to nepieļauj. Pie mums runā par to, ka jāattīsta paliatīvā aprūpe, bet pakalpojums joprojām ir nepilnīgs. Būt blakus slimībā, veselībā un aiziešanas brīdī — tāda ir Vidzemes slimnīcas Paliatīvās un īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas kolektīva ikdiena. Saruna ar nodaļas virsmāsu INTU SĪKU.

Aprīļa beigās, pateicoties Ziemeļvalstu Ministru padomes Nordplus programmas līdzekļiem un labiem draugiem Norvēģijā, mums, 10 pārstāvēm no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas «norvēģu klases», bija fantastiska iespēja redzēt un piedzīvot zemi, par kuru bijām tikai mācījušies un kuras valodā mēģinām ielauzīties. Projekta «Mēs kopā — mēs varam» ietvaros piecas dienas viesojāmies norvēģu zemē.

Valmieras SOS bērnu ciemata iesniegtais projekts par ciematam nepieciešamajiem līdzekļiem If Drošības fondā iekļuvis labāko divpadsmit projektu vidū. Līdz 22. maijam ikvienam atbalstītājam ir iespēja balsot par projektiem, jo trīs visvairāk balsu ieguvušie projektu iesniedzēji katrs iegūs 1000 eiro tā īstenošanai.

Ceturtdien Valmieras tirgū  bija vai  tomātu stādu  parāde.  Gan pārdevēji, gan pircēji arī šopavasar cītīgi cenšas pieturēties pie dārzkopja kalendāra norādēm (dažos žurnālos gan esot raksti, kas jaucot galvas), kad kas stādāms vai sējams. Tad nu tieši šī ceturtdiena un piektdiena esot dienas, kad tomāti, kabači, ķirbji un gurķi stādāmi. Pēc tam atkal vai 10 dienas būšot jānogaida.

Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild ZANE ĀBELĪTE-MEDNE, Vidzemes Augstskolas projektu vadītāja un starptautisko studiju speciāliste.

LAURU LIZUMU satiku pirms 11 gadiem Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, kad tikām ierautas vidusskolas piedzīvojumā. Sanācām kopā no visdažādākajām rajona skolām — visi ar savu raksturu un iekšējo velniņu. Bijām matemātikas klase, audzinātāja — matemātikas skolotāja Ināra Veita. Matemātikas stundās vienmēr bija klusums un aizrautīga šņākuļošana pie burtnīcu lapām — mūs aizrāva vēlme atrisināt, pašiem izdomāt, reizēm nošpikot, tomēr burties un izprast formulas un skaitļu virknes. Tuvojoties  Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas jubilejai, ko svinēs septembra sākumā, no jauna meklējam cits citu un cenšamies bagātināt sevi, iepazīstot klasesbiedrus no jauna, — bijām viens kolektīvs, bet tagad katrs esam sasnieguši savu dzīves izaicinājumu.

Piecas draudzenes rūjienietes jeb neformālā apvienība SAIVA trešdienas rītā atkal bija saskrējušas kopā, šoreiz pie Aivas.  Ne vienmēr tā sanākot, šoreiz pat domas neesot bijis, ka vienojošam telefona saucienam varētu neatsaukties. Jo iemesls gana nopietns un iedvesmojošs — šīsvasaras Pilsētas svētku devīze taču ir «Rūjiena uzzied!» Un SAIVA — Saiva, Aiga, Ingrīda, Vaira un Aiva — jau nu nebūs tās, kas stāvēs malā un neizpaudīsies. Pie Aivas veikala taču ir atbilstošs laukums, Guna Ķibere atnesa sēklas, meitenes darbam noskaņojušās, un nodoms viens divi ir veikts.

Šoreiz Vīru lietās smiltenietis GUNTIS PRIEDĪTE. Ikdienā 37 gadus nostrādājis Vidzemē tradīcijām bagātākajā ceļu būves uzņēmumā, savulaik Smiltenes 8. CBR, vēlāk jau privātfirmā 8CBR, kur finišējis 2009. gadā kā celtniecības būviecirkņa vadītājs. Astoņus gadus pagājušā gadsimta astoņdesmitajos abi bijām darba kolēģi, taču par vārdabrāļa pavisam nopietnajiem vaļaspriekiem uzzināju tikai nesen, kad maija lappusei meklēju rokā kādu plostu būvētāju. Plostnieks telefonā neatsaucās, taču vīrs, kurš koka darbos prasmīgs meistars, gan. Guntis arī savā ziņā saistīts ar tradicionālajiem Plostnieku svētkiem Strenčos, jo gan gatavojis, gan restaurējis savas koka figūras kaimiņpilsētā Gaujas krastā. Savos 65 gados koka skulptūru un arī citu daudz precīzāku koka darbiņu veidošanā viņš ir pilnīgs pašmācībnieks, jo Mālpils celtniecības tehnikumā jau šīs lietas nemācīja.