Pēdējais gads Elzas Mednes dzīvē ir bijis ļoti krāsains, piedzīvojumu un pieredzes pilns. Pagājušajā vasarā ar izcilību pabeigusi Valmieras 5. vidusskolu, viņa nolēma doties uz Vāciju, lai iegūtu jaunu pieredzi, strādātu un saprastu, ko vēlas darīt nākotnē. Šobrīd viņa ir atgriezusies Valmierā ar jauniem mērķiem un citu skatījumu uz lietām, cilvēkiem un pasauli. “Tagad man ir skaidrs, kā sevi pilnveidot, lai sasniegtu to, ko vēlos,” stāsta Elza.
Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.
Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»
Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.
Baltijas valstu tautu vienotība nekad nav radījusi šaubas. Kopš neatkarības atjaunošanas ātrākā vai lēnākā tempā allaž visas trīs esam soļojušas daudzmaz vienādu mērķu virzienā. Tāpat pierasts — lai kur arī pasaulē tiktos šo trīs valstu vadītāji, vienmēr tie kopā izskatījušies vienoti. Nu pienācis brīdis, kad Baltijas valstu vienotībā tiek dzīts ķīlis, par ko pateikties varam nevienam citam kā mūsu valsts prezidentam Andrim Bērziņam.
«Mazliet tā jocīgi, kad padomā, ka pagājuši jau 20 gadi,» atminoties florbola pirmsākumus 1995. gada janvārī, teic šī sporta veida ieviesējs mūspusē Ainārs Zelčs. «Līdzko 1994. gadā ekspluatācijā tika nodota Vaidavas sporta zāle, sākām domāt, ko tur spēlēsim. Ne volejbolā, ne basketbolā tālāk par rajona čempionātu mēs netiktu, bija jārod kas tāds, kur pilnveidot sevi varētu ar ātru izaugsmi. Izlasīju Initas Drēziņas rakstu par florbola spēli žurnāla «Sporta Pasaule» 1994. gada 11. numurā un ar to devos uz zāli. Pirmo inventāru, ko sagādāja tā laika Florbola federācijas prezidents Jānis Kivkuls, saņēmām 28. janvārī. Atceros, tajā dienā, kad to atveda, pēc pirmā treniņa vēlāk jau mājās nodomāju: «Šitais laikam aizies.» Un nemaz nevarēja būt citādi, jo atsaucība no skolas čaļiem bija liela, visiem dega acis. Te ir tas gadījums, kad no sniega piciņas, ko novēlām no kalna, nu ir savēlusies liela pika.»
Jauno un topošo vecāku atbalsta centrs «Pūriņu skola» tikko atzīmējis divu gadu darba jubileju. Pieredze rāda, ka mammas un tēti bieži meklē atbildi uz jautājumu: kā būt pašam labākajam vecākam savam mazulim — un bieži to atrod savstarpējās sarunās un izglītojošās nodarbībās.
Attīstību laukiem dos izglītoti un informēti uzņēmēji
2014. gadā SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» Valmieras un Valkas biroji sasniedza 185000 EUR apgrozījumu. Tā ir pozitīva izaugsme, bet nebūt ne iespējami labākā. Pērnais gads iesāka jauno ES Strukturālo fondu plānošanas periodu, kas paver plašas iespējas lauku attīstībai un uzņēmējdarbības dažādošanai. Daudzo programmu apgūšanai, zināšanu sniegšanai un informēšanai liels darba apjoms bija paredzams lauku konsultantiem, bet pašlaik galvenais dokuments — Lauku attīstības plāns — vēl nav apstiprināts Eiropas Komisijā un par pasākumiem ir jārunā nākotnes formā.
«Iedvesmojoties no lielo personību devuma, mēs esam sākuši intensīvu gatavošanos Latvijas Republikas simtgadei. Jau no pagājušā gada KM ir aktivizējusi darbu ar Latvijas Nacionālo kultūras padomi, un esam pārrunājuši arī to, ka ik gadu varētu veltīt kādam īpašam notikumam, izceļot kādu personību. Un tā 2015. gads kultūras nozarē ir Raiņa un Aspazijas gads, kurā tiek plānoti daudzi un dažādi pasākumi, kas saistīti gan ar jaunradi, gan ar Raiņa un Aspazijas darbu interpretāciju gan teātrī, gan mūzikā, gan literatūrā un sabiedriskajos medijos. Tāpat rīkojam oriģinālkonkursus, iedvesmojoties no viņu daiļrades, zinātniskas un akadēmiskas konferences, projektus bērniem un jauniešiem, un ceram, ka Raiņa un Aspazijas vārdi izskanēs daudz kur Latvijā dažādās mērķgrupās.
«Vēl mazs būdams, es arī esmu daudz dziedājis un lasījis, un, kad aptrūka citu autoru darbu, sacerēju pats. Vēlāk dziesmas un dzejas pantus rakstīju meitām, bet nu šo grāmatiņu veltu savam pirmajam mazdēlam Matīsam» — tā vēstulē mazajiem Lielās ķezas lasītājiem, dziedātājiem vai vienkārši bilžu skatītājiem raksta autors Uldis Punkstiņš, tālākajās lappusēs iepazīstinot ar grāmatiņas galveno varoni: