Tā vien rādās, ka daudzu jo daudzu tīkamā nodarbe sēņošana šopavasar un laikam gan arī rudenī pārlieku lielā sausuma un karstuma dēļ tikpat kā izpaliks. Kā vēsta interneta portāls senes.lv, kas nu jau vairākus gadus apkopo sēņotājiem interesējošu informāciju, kaut cik vērā ņemamā daudzumā, lai būtu vērts sākt sēņot, šur tur ir saaugušas gailenes. Turpretī bekas un ierastās lapiņsēnes, var pat teikt, kā lielu izņēmumu tikai dažam ir palaimējies nejauši uziet. Arī tagad, kad dažs lietus mākonis sāk šur tur Latviju pārstaigāt, ļoti aizrautīgajiem sēņotājiem, kas tomēr cer pie sēnēm tikt, acīmredzot ir ļoti rūpīgi jāizpēta laika ziņas, kuros novados, cik intensīvi pirms nedēļas vai pat ilgāka laika ir kaut cik nopietni lijis, jo sausā mežā uz ierastām sēnēm cerēt ir veltīgi.

Kad kailām kājām var mežā iet

Varbūt nedaudz pārspīlēšu, bet ar diezgan lielu pārliecību ieteikšu, ka šī karstā vasara ir visatbilstošākā, kad ekstrēmu izjūtu cienītāji var doties pastaigā pa mežu, pat purvu kailām kājām, ar ļoti mazu iespējamību saņemt čūskas kodumu. Kā zināms, zīdītājiem un putniem, kurus saucam par siltasiņu dzīvniekiem, ir spēja diezgan efektīvi regulēt savā organismā siltuma uzņemšanu un atdevi, tādēļ tie spēj regulēt saviem ķermeņiem vajadzīgu temperatūru, ko tikai ārkārtējās situācijās ietekmē apkārtējā vide. Turpretī čūska ir tā sauktais aukstasiņu dzīvnieks, kas sava ķermeņa temperatūru spēj noturēt tikai tādu, kāda tā ir apkārtējā vidē. Tad nu izrādās, ka 30 grādi jau ir temperatūra, kas mūsu platuma grādos dzīvojošām čūskām vairs gauži nepatīk. Šāda karstuma pārciešanai tās meklē ēnainu vietu, ielien kaut kur dziļāk, tuvāk zemes vēsumam.

SynotTip futbola Virslīgas 16. kārtas spēlē VALMIERA GLASS VIA svētdien Liepājā, spēles gaitā būdama pat vairākumā, neatrada nekādu argumentu, lai sekmīgi cīnītos ar mājinieci FK Liepāja/Mogo, rezultātā piedzīvots 14. zaudējums sezonā — 2:6 (1:4).

Tieši pirms 200 gadiem Dikļu muižas kalps Jānis Peitāns iztulkoja, iestudēja un Dikļu muižas Zundu rijā uzveda Frīdriha Šillera lugu «Laupītāji». Šo latviešu teātrim un Latvijas kultūrtelpai nozīmīgo notikumu kopīgi atzīmēsim 11. augustā Kocēnu novada Dikļos, kur ikviens interesents varēs iepazīties ar neatņemamu un īpaši nozīmīgu latviešu teātra vēstures sastāvdaļu, izbaudot daudzveidīgu kultūras programmu visas dienas garumā.

Gājums uz šejieni pa ceļu, kur bites noskūpsta augusta ziediem medu, aizlidodamas zeltaini smagas, atved te, Naukšēnu novada vidusskolā. Te ir tā vieta, kur absolventus, skolotājus un darbiniekus izglītības iestādes 80. gadadienas salidojumā aicina atgriezties sirds, kur mums auga spārni.

Neierasti karstā un sausā vasara ir kārtējais izaicinājums lauksaimniekiem. Kā sabiedrība var palīdzēt lauksaimniecības izejvielu ražotājiem?

Katras pilsētas dzīvē vieni no nozīmīgākajiem un apmeklētākajiem ir Pilsētas svētki. Aizvadītās piektdienas nogalē Valmierā nu jau ceturto reizi tie sākās ar tradicionālo svētku gājienu.

Aizvadītajā piektdienā Valmieras pilsētas svētku laikā tika atklāts mākslas simpozija darbs «Laika upe», kura tapšanā piedalījās mākslinieki no Valmieras, Rūjienas, Mazsalacas un Gīterslo apriņķa (Vācija). Simpozija dalībnieki kopā radījuši urbānās mākslas objektu pilsētvidē.

Jau divas nedēļas Valmieras Namsaimnieks rīko īres tiesību izsoles jaunuzceltajos īres namos Valmierā. Pirmie īrnieki jau saņēmuši atslēgas mazākajā no abām jaunceltnēm — Mālu ielā 1. Te gan vēl līdz pagājušās nedēļas nogalei līdz pilnai laimei pietrūka asfalta Mālu ielā, taču tas saistīts ar karstu — abās nozīmēs — darbu sezonu Limbažu ceļu asfaltbetona ieklāšanas brigādēm: kolīdz būs kāds logs šīs vasaras saspringtajā darbu grafikā, tā asfaltētāji būs klāt un Mālu ielu pabeigs līdz galam.

Pagājušajā nedēļā Burtnieku novadā notika latviešu bērnu nometne, kurā līdz ar mājiniekiem — Burtnieku novada piecu pagastu iedzimtajiem, izņemot rencēniešus, — visu nedēļu savu senču dzimtenē vadīja bērni no latviešu diasporas, arī no jauktām ģimenēm Vācijā, Beļģijā, Norvēģijā, Austrijā, Īrijā, Anglijā, Skotijā un Igaunijā, pavisam kopā 38 dalībnieki, tieši puse uz pusi. Visjaunākā bija piecgadīgā Marta no Vācijas, kuru visās gaitās pieskatīja viņas vecvecmāmiņa — Matīšu pagasta Ūtku saimniece Anna Paņina, kas pati vienu dienu uzņēma visu saimi savā sētā.