Šodien ir Annas diena, kurā izsenis parāda godu un cieņu visām latviskā pavarda kūrējām, savas sētas kopējām. «Liesma» tādu satika Rūjienā — vienā no tās sakoptākajām mājām Aspazijas ielā. ANNA KAMPUSE, rūjieniešu saukta par Anneli, gandrīz trīsdesmit gadus bijusi vietējās grāmatnīcas pārdevēja, ilgi dziedājusi korī «Straume» un bijusi šā kolektīva dvēsele, joprojām ar skanīgo balsi kuplina Ķoņu pagasta folkloras kopu «Dzīne». Māte meitai, vecmāmiņa trim nu jau pieaugušiem mazdēliem un vecvecmāmiņa trim mazmazbērniem. Rūjienas patriote.

Aizvadītās nedēļas nogalē Rūjienā — pilsētā, kur 1992. gadā atjaunotā zemnieku saimniecība «Liepkalni» savu darbību lauksaimnieciskajā ražošanā uzsāka ar graudkopību, kas jau pēc gada kļuva par pamatu uzņēmējdarbībai — maizes cepšanai, skaistos darba svētkos pulcējās SIA «Liepkalni». 1993. gadā jaunajā maiznīcā Rūjienā, Rīgas ielā 63, «Liepkalnu» saimnieks DAGNIS ČĀKURS darbu deva pieciem darbiniekiem, bet pašlaik visā Latvijā un Igaunijā pircēju popularitāti ieguvušais uzņēmums ir darba vieta 300 strādājošajiem.

Sākšu ar citātu: «Konkurences padomi pārsteidz, ka Latvijā, kur vairāk nekā 25 gadus darbojas brīvā tirgus ekonomika, ir akceptējams Ceļu satiksmes drošības direkcijas monopolstāvoklis un konkurences ierobežošana, tās četrām kapitālsabiedrībām nosakot ekskluzīvas darbības teritorijas un automātisku līgumu pagarināšanu, kas var būt par pamatu Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpuma konstatēšanai.»

Popularizējot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) dabas un kultūras vērtības un svinot tā dibināšanas 20. jubileju, 26. — 27. augustā norisināsies ZBR pirmās Ceļotāju dienas. Tās organizē Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar ZBR teritorijas uzņēmējiem un pašvaldībām, aicinot ikvienu interesentu pārgājienos, velobraucienos, ūdenstūrisma aktivitātēs, ekskursijās un degustācijās iepazīt kopumā astoņus ZBR teritorijā esošos novadus: Alojas, Burtnieku, Kocēnu, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Strenču un Valkas novadu.

18. jūnijā Edgars Egons Eiduks nelielā kompānijā nosvinējis savu 90. dzimšanas dienu. Viņš ir  joprojām vēl sprauns valmierietis, kurš savām acīm redzējis Valmieras attīstību vēl īstajos Ulmaņlaikos, pēc kara pats aktīvi piedalījies pilsētas dzīvē, kopš pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākuma dažādos atbildīgos amatos strādājot: 1951. gadā, kad ievēlēts par kolhoznieku brīvprātīgās sporta biedrības Vārpa rajona priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem iecelts par rajona plānu komisijas priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem atpakaļ Vārpā, tur kādi četri gadi, tad piena kombināts un tad – Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, kurā valsts darbu viņš pabeidz 1988. gadā un sāk darbu kooperatīvā... Šodien tikai daži pieturas punkti Edgara Egona mūža ceļā.

SĀKOTIES Otrajam pasaules karam, 3772 ieslodzītos no Latvijas cietumiem aizved uz Krieviju. Viņu liktenis noprotams. Bet Baigais gads turpinās. Padomju drošības iestādes vēl paspēj aizturēt daudzus diversantus un kaitniekus. 1941. gada 27. jūnijā Rīgas Centrālcietuma pagalmā nošauj 62,  28. jūnija naktī vēl 36. Tādu atļauju dod Tautas komisārs Alfons Noviks. Vairums upuru no padomju Latvijas Valsts drošības komisāra Semjona Šustina saraksta ar viņa 1941. gada 26. jūnija rezolūciju: Ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut. Viņa paraksts. (Oriģināls Latvijas Okupācijas muzejā.) Nogalinātos aprok cietuma pagalmā. Vairāku vienīgais noziegums: Līgo svētku svinēšana. 1. jūlijā, kad Rīgā ir jau vācu armija, viņus izrok. Tiesu medicīnas ekspertīze konstatē, ka daudzi pirms nogalināšanas spīdzināti. Nošauto tautība: 79 latvieši, 7 krievi, 6 ebreji, 4 vācieši, 1 polis, 1 norvēģis, Vienu atrod vēlāk, tautība nezināma.

LĀSMA MEDNE ir absolvējusi Vidzemes Augstskolu un strādā veikalā-salonā «Kameja» par sabiedrisko attiecību speciālisti, kā arī nodarbojas ar mārketingu. Savus bērnības un skolas gadus pavadījusi Naukšēnu pusē, taču studiju laikā dzīvojusi nedaudz ārpus Valmieras — Lizdēnos. Studiju gados braukājot, viņai neesot sanācis tā pa īstam iepazīt Valmieru, taču nu jau vairākus mēnešus Lāsma sevi uzskata par pilntiesīgu valmierieti un dzīvo pilsētas centrā. Kā viņa pati atzīst, pa šo laiku viņa atklājusi sev daudz jauna par pilsētu un apskatījusi iepriekš nezināmas vietas.

Cildinās Gauju

1930. gads. Rīgas kinoteātra „Splendid Palace” īpašnieks Jemeļjanovs izsludina aktierfilmu scenāriju konkursu. No iesūtītajiem scenārijiem viņu ieinteresē tikai viens – par Gauju. Kinoscenārijs šķiet saistošs ne vien ar tematiku, bet arī daudzsološs finansiālajā ziņā. Trīs gadus vēlāk tiek panākta abpusēja vienošanās, ka filmas uzņemšanā piedalās režisors Kristaps Linde kopā ar Nacionālā teātra aktieriem.

Šīs vasaras dažādās satraukšanās  it sevišķi auto un moto braucējus ir papildinājusi vēl viena — pārvietojamā ātruma mērīšanas fotoradara parādīšanās Valmieras ielu malās. Tāds ne tik viegli pamanāms trijkājis viendien fiksē ātrbraucējus (pieļauju, ka vajadzētu fiksēt arī tos, kas brauc pārāk lēni un bremzē raitu satiksmi visā pilsētā) Rubenes ielā, Beātes ielā, tad jau Stacijas ielā un vēl citur. Pilsētā (ja vien nav īpašas zīmes) transports drīkst pārvietoties vien ar ātrumu 50 km/h, bet garākās un taisnākās ielās ne vienam vien tīk palaist straujāku riksi. Tā tas it īpaši ir ielās, kurās satiksmi regulē luksofori. Piemēram, Stacijas ielā ātrbraucējs, ticis pie zaļās gaismas pāri krustojumam ar Nākotnes ielu, pamana, ka priekšā zaļa uguntiņa vēl ir nākamajā krustojumā ar Brenguļu un Kauguru ielām. Tad nu, neskatoties pat uz to, ka  priekšā ir arī divas apzīmētas gājēju pārejas, tiek spiests pedālis grīdā, lai tikai pagūtu. Līdzīga joņošana, reizēm pat līdz 100 km/h, notiek arī otrā virzienā...

Iepriekšējos “Valmierieša”numuros ANDREJS BIRZGALIS dalījās dzimtu vēstures pētīšanas pieredzē. Šoreiz — konkrētāk par izzināto Birzgaļu senču dzīvesstāstos. 2017. gada 20. novembra “Valmierietī” Andrejs  sāgu aizsāka ar stāstu par sava tēva gaitām Pasaules kara laikā Valmierā. Tēva atmiņas viņš pierakstījis 1978. gadā.