Jau vairāk nekā desmit gadus esmu Valmieras iedzīvotājs. Varētu teikt, ka Valmiera ir skaista, sakopta, tīra pilsēta, ja vien nebūtu šīs situācijas ar — suņu atstātiem ekskrementiem.

Ir viena aksioma, ko cenšos paturēt prātā, rakstot gandrīz vai katru savu rakstu, — žurnālistam ir jāprot prognozēt savas publikācijas radīto efektu lasītājos. Mana dziļa pārliecība ir gluži vai kā no tās populārās dziesmas — uz tiem pelēkajiem neskatās. Tāpēc cenšos šur un tur pa kādam pipariņam iemest, lai tas virums būtu tāds smeķīgāks, t.i., lasāmviela interesantāka. Te reizēm der kāda sīka epizodīte iz dzīves, arī daža laba nejauši dzirdēta frāze, nu, kaut vai kādas pusnopietnas sarunas sausais atlikums... Tomēr te ir vēl papildu zemūdens akmeņi — vai lasītājs manu domu sapratīs burtiski, vai tomēr samanīs arī kādu zemtekstu, no it kā sīkumiem spēs sabūvēt visu lielo gleznu. Te nu reizēm arī man gadās sagrēkot — nu, nav visi Liesmas lasītāji vienādi, dažs saprot, kur esmu apzināti krāsu sabiezinājis, cits to uztver kā pilnīgi pašsaprotamu un galīgu viedokli. Tad nu reizēm nākas taisnoties un atzīt, ka manai publikācijai veltītā kritika ir konstruktīva un vietā.

Ziemassvētku tirdziņā Rūjienā, ieraugot starp daudzajiem apmeklētājiem populārās maiznīcas «Liepkalni» produktu attīstības vadošo speciālisti LĪGU ČĀKURI, «Liesma» jautāja: «Bet kur «Liepkalnu» svētku gardumi?» Līga atbildēja, ka labprāt parādīšot šā gada nogales «Liepkalnu» labo darbu. To sakot, viņa ved uz Rūjienas kultūras nama lielās zāles daļu, kur savas preces izvietojuši vairāki Rūjienas vidusskolas skolēnu mācību uzņēmumi. Rūjienas jaunieši skolotājas — karjeras konsultantes Ingunas Kūķes vadībā interešu pulciņā apgūst programmu «Pirmie soļi uzņēmējdarbībā». Viens no šīs programmas ir 7.a klases audzēknis KRISTAPS MELLUPS. Līga, iepazīstinot ar jauno cilvēku, skaidro:

Valmieras bibliotēkas galvenā bibliotekāre Anita Apine un Eiropas čempions klasiskajā spēka trīscīņā supersmagā svara kategorijā, rekordists Mārtiņš Krūze turpina kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 neparastas sadarbības, neierastos apstākļos tiekoties valmieriešiem, kas strādā dažādās jomās un citkārt, iespējams, netiktos.

Rūjienā, Raiņa ielā 5, šogad durvis vēris neliels dziju veikals – adītava. To saimniecēm  SANDRAI KRASTIŅAI un VITAI SVĪĶEI nesen notikušais Ziemassvētku tirdziņš bija pirmais publiskais izgājiens pie potenciālajiem pircējiem — pakalpojuma ņēmējiem. Jāteic — izdevies! Jo produkcijas piedāvājumā netrūka ne spilgtu krāsu, ne arī izdomas daudzveidības. Sarunā ar radošās darbnīcas vadītājām «Liesma» vēlējās dzirdēt, kā viņas nonākušas līdz kopējam sapņu piepildījumam.

Bērni būvē robotus un tuvinās reālajai dzīvei

Valmieras pašvaldība par vienu no pilsētas attīstībai svarīgākajām, tāpēc atbalstāmākajām jomām tālredzīgi izvirzījusi uzņēmējdarbību. Uzņēmēji tiek informēti un uzklausīti konsultatīvajā padomē, notiek arī cita veida pašvaldības un uzņēmēju sadarbība, taču arvien tiek meklētas jaunas tās formas. Par uzņēmējdarbības attīstības iespējām stāsta Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētājs JĀNIS BAIKS:

Viņa adīja cimdus kā mazus gobelēnus — mākslas darbus, kuros dažādos rakstu rakstos izstāstīja pat mūsu tautas likteni, — tā zinātāji saka par cimdu adītājas Jettes Užānes darbiem. Šo unikālo cilvēku daudzi nesauca citādi kā par Cimdu Jettiņu, un katrs, kurš viņu kaut reizi dzīvē bija saticis, atminējās ne tikai viņas īpašos adījumus, bet pašas Jettiņas viedumu, to dzīves gudrību, kuru nevienā pamatskolā vai augstskolā neiemāca. Tāpēc Jettiņa jau pati nekad neslēpa, ka viņa mācījusies dzīves skolā.

Brīžos, kad pasaules vai vietējā sabiedrība atrodas svarīgu izvēļu priekšā, parasti mierinām sevi ar teicienu: cerams, ka uzvarēs veselais saprāts, ar šo jēdzienu domājot variantu, kas visu atstātu ierastajās sliedēs, īpaši nemainot notiekošā būtību. Tāpēc jo sāpīgākas sanāk vilšanās, kad galaiznākums nepavisam neatbilst ekspertu prognozēm un kur nu vēl veselā saprāta postulātiem.

Un kādas ir jūsu domas? Ko jūs par to teiksiet? Mani tiešām izbrīna visi šie jautājumi! Vai tiešām MANAM viedoklim ir kāda nozīme? Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka, ar ko piepildīt informatīvo telpu, kā ražot dažādus viedokļus?