Mūžu dzīvo, mūžu mācies un muļķis nomirsi — tā dzirdēts. Varbūt to iedvesmo latviska skaudība pret tiem, kuri mācās; teiciens varbūt filozofiski norāda uz cilvēkam neaptveramu zināšanu klāstu vai mierina prātus, ka visu jau nevar zināt. Teicienā ir neliela nolemtības deva — nolemtība mācīties visu mūžu.

Skola ir gaišuma, labestības, sapratnes, jaunības un rītdienas pilna māja — bērzu vai ozolu alejas galā, ezera vai upes malā, kalnā, pilsētas centrā vai lauku pagasta nomalē. Šodien skolu grūti iedomāties bez jaunām darba formām, jauniem meklējumiem. Mūsdienās blakus grāmatām, krītam un tāfelei mierīgi dzīvo dators un internets.

Mans Skolas laiks 23 gadu garumā (1986-2009) ir piepildīts ar pašaizliedzīgu darbu, atmiņām par cilvēkiem, notikumiem un telpu – Skolu – neparastu, interesantu un tolaik konkurētspējīgu, arī sabiedrībai nepieciešamu, un diemžēl arī dažam labam citādi vērtējamu...

Gatavojoties vakarskolas jubilejai, uz sarunu un patīkamu atkalsatikšanos aicinājām DIĀNU ZILBERTI, kura ir strādājusi vakarskolā par direktora vietnieci daudzus intensīvus un piepildītus gadus.

ANDREJS GLUHOVS, Valmieras 2. vidusskolas direktors. Mācību iestādei ir vairākas struktūrvienības, viena no tām — vakarskola.

Droši vien mums visiem ir kāda pieredze vai vismaz nojausma, kā tas ir – kaut ko darīt neklātienē. Kā tas ir – mācīties, darīt, dzīvot, veidot attiecības, ceļot, satikties,  neesot klāt?

Skolas dzīve nav iedomājama bez svētku pasākumiem, ballēm, konkursiem, viktorīnām, lai  mācībās ielītu arī kāda cita krāsa un mūsu ikdiena būtu interesantāka. Par to rūpējas pašpārvalde – aktīvākie un patriotiskākie skolēni. Un, lai gan katru gadu pašpārvaldes pamatsastāvs mainās, vienmēr ir skolēni ar radošām idejām, kuri grib būt visur klāt un mainīt skolas dzīvi, pilnveidoties, mācīties strādāt komandā, iegūt jaunus draugus.

Valmieras cietuma skolai, kaut patlaban juridiski tās ir tikai Vakara (maiņu) vidusskolas klases, šis ir 15. mācību gads. Mūsu vēsture sākās 2001. gadā, kad pēc Valmieras cietuma administrācijas, rajona padomes un skolu valdes iniciatīvas tika uzsākts eksperiments ar mērķi konstatēt, vai no notiesāto ieslodzīto puses būs atsaucība un interese, vai viņiem piemitīs  gribas spēks panākt kādreiz iekavēto – iegūt vismaz pamatizglītību. Šā eksperimenta rezultātā  no 2002. gada 1. septembra cietumā sāka darboties Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas struktūrvienība pamatizglītības posmā.

Vai tas vispār ir iespējams – ieraudzīt labo katrā pusaudzī? Arī tad, ja šķiet – nē, no šī nekas prātīgs neiznāks,  nav pat vērts censties?

Pašlaik es kalpoju par mācītāju Valkas novadā, Kārķu un Ērģemes draudzēs. Taču līdz tam ir noiets garš ceļa gabals. Varētu teikt, ka tas ir bijis sagatavošanās ceļš manai kalpošanai. Esmu dzimis un audzis Cēsu pusē. Jaunība pagājusi ļoti dēkaini. Esmu piedzīvojis gan prieka dienas, gan tumšos brīžus. Jaunībā ne visai patika mācīties, vidusskolā nomācījos divus gadus un izstājos. Tad divus gadus dienēju armijā. 1986. gadā es satiku Mārīti, mēs apprecējāmies, un es pārcēlos uz dzīvi Kārķos. Iesākumā mums bija zemnieku saimniecība, vēlāk mēs izveidojām savu individuālo uzņēmumu.