Liekas, vēl pavisam nesen RITA un GUNĀRS VITMAŅI tika celti Zelta pāra godā, bet kopš tās dienas nu jau pagājuši desmit gadi un viņu laulībai jau dimanta mirdzums...

Pirmdienas vakarā kinoteātrī «Splendid Palace» Rīgā svinīgā ceremonijā tika pasniegta Nacionālā kino balva «Lielais Kristaps» pavisam 23 kategorijās, no kurām sešās to saņēma režisora Viestura Kairiša filma «Melānijas hronika».

Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca darbojas jau 110 gadus. Taču tā mainās — aug un attīstās. Tas nav trako nams, bet neatliekamās palīdzības stacionārs psihiatrijā. Ārstniecības iestāde, kuras saturs un veikums ir gana nopietns.

Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvji izglītības un pirmsskolas izglītības iestādēs ir bieži viesi. 8. novembrī sadarbībā ar Valsts policiju un Ceļu satiksmes drošības direkciju dienests uzsācis informatīvo kampaņu, kuras laikā iedzīvotājiem visā Latvijā tiek atgādināts par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem, kā arī ugunsdzēsības aparāta nepieciešamību automašīnās.

Novembri nu jau vairākus gadus esam ieraduši dēvēt par patriotisko mēnesi. Šogad tas iedegtu piemiņas svecīšu un lāpu gājienu gaismā sarkanbaltsarkans ir iekrāsojies veselas nedēļas garumā. Tā ir pat izteikti simboliska, jo pirms mūsu nācijas valstiskā veidojuma sākuma 1918. gada 18. novembrī būtiska bija latviešu strēlnieku bataljona dzimšana trīs gadus iepriekš. Šī bataljona vīri pēc tam kļuva par Latvijas brīvības cīnītājiem, nodrošināja mūsu valsts militāro pirmsākumu un izcīnīja uzvaru pār skaita ziņā pārāko Bermonta karaspēku. Tieši tādēļ godinājumu vispirms Lāčplēša dienā ir pelnījuši karavīri un tikai nedēļu pēc tam valstsvīri, kuri 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Atcerēsimies arī, ka vēl vairākus mēnešus pēc šī drosmīgā soļa to, būt vai nebūt šai valstij, izšķīra strēlnieku varonība, jo turpinājās karadarbība.

Kā mūžīga uguns liesma mūsu atmiņās vienmēr paliks mūsu valsts brīvības cīnītāji. Arī šogad 11. novembrī šīs atmiņas kopā vijām, pulcējoties dažādos atceres pasākumos viscaur Latvijā. Tradicionālajā lāpu gājienā Valmierā, lai arī piedalījās nedaudz mazāk ļaužu nekā citus gadus, tuvības gars neizpalika — plecu pie pleca līdz Brāļu kapu kopai Valmieras Pilsētas kapos soļoja gan lieli, gan mazi.

Lepojamies ar Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm, bet izrādās, ka mūsu reālās dabas vērtības nu jau gadsimtu neviens nopietni nav apzinājis. Cerams, ka šo robu aizpildīs ES Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros šogad Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) valstī uzsāktā biotopu kartēšana, «dabas skaitīšana».

Uzdrošināties ir skaisti — cik iedvesmojoša un cēla ir šī Zentas Mauriņas atziņa!

Vai mans gars ir slims?

Jau 12 gadus redzama vieta Valmieras pilsētas izaugsmes un attīstības investīciju plānos tiek ierādīta pakalpojumam — pievienošanās maksai pilsētas ūdensvada un kanalizācijas tīkliem. Jautājuma nozīmība un cēlā daba tiek uzsvērta ne tikai laikrakstu un reklāmizdevumu slejās, bet arī Valmieras pašvaldības deputātu labo darbu topu virsotnēs, kamēr varas gaiteņos neviens nespēj sniegt skaidrojumu, kas bija un šodien ir šī pievienošanās maksa?

Bija pavasaris. Kusa sniegs, un es, sausāku vietu meklēdama, lēkāju no viena zemes pleķīša uz otru. Todien, ejot mājās, es satiku kaimiņieni Ludmilu Zvēru. Viņa nāca pretī ar savu jaunāko dēliņu Ivaru. «Es jau sen gribēju jūs satikt. Es gribētu, lai jūs Ivaram mācītu latviešu valodu,» teica Ludmila.

Valmieras muzejā kopš aizvadītās nedēļas nogales skatāma brīnišķīga izstāde «Mana tautastērpa ceļš». Tie ir dziļi personiski stāsti par tērpu, ko godam nes valkātāji — no valsts amatpersonām līdz audējām un rokdarbniecēm.