Pirms pāris dienām darbu Valmierā, pārsvarā pilsētas zaļumsaimniecībā, sākusi trešā skolēnu grupa.  Pašvaldībā pastāstīja, ka vakar jaunieši strādājuši memoriāla, Karātavu kalniņa teritorijā un citviet.

Lai arī ķiploks, kā daudzi citi kultūraugi, ir nācis no Vidusāzijas reģiona, Latvijā tas pazīstams jau sen. Mūsu senči ļoti labi prata izmantot šī auga dziednieciskās īpašības, bet mūsdienās mēs par ķiploku kā «zālēm» atceramies laikā, kad plosās gripa, visā pārējā laikā ķiploks ir pieprasīts dārzenis.

Zemnieku saimniecība «Vīķi» atrodas Latvijas pierobežā — Mazsalacas novada Ramatas pagasta «Raudītēs». Šī senā un allaž sakoptā mājvieta ir varenu, senču stādītu koku sargāta. Daudzi saimniecību un tās viesmīlīgo saimnieci pazīst jau gadiem ilgi, jo: kā vajadzīga medus burka ziemai, tā tiek meklēts INGRĪDAS VĪĶES tālruņa numurs. «Raudītēs» ievāktais gardums kā īpašs sveiciens no Latvijas ne reizi vien ir aizceļojis arī tālu pasaulē. Kāda biškopībā ir šī vasara, par kuru tagad daudzi saka: ne šāda, ne tāda? Stāsta saimniece Ingrīda.

«Draudzība ir kā koks, nav svarīgi, cik tas liels, bet gan, cik dziļi sniedzas tā saknes» — šie vārdi īsi, bet precīzi raksturo Valmieras 5. vidusskolas un Halles ģimnāzijas sadarbību.

Par Jāni Gresti dažādos laikos ir teikts un rakstīts: «Personība», «Rets pedagoga talants», «Rūcošs akmens kalnā un strautā», «Laikam gan pats uzticamākais un pašaizliedzīgākais Blaumaņa draugs», «Ko nu tas dulnais, tas jau tik pa gaisu vien skrien, skaidrs, ka savu galu ņems Sibīrijā», «Bet tad nu anekdošu stāstītājs... oi, oi, oi!»

Latvijas augstskolas cita pēc citas paziņo savus nākamos laimīgos studentus. Liesma jau ziņoja, ka Latvijas Kultūras akadēmijā jaunajā mācību gadā mācīsies Valmieras teātra kurss.

Noslēgusies pieteikšana Ainavu dārgumiem Latvijā. No Rencēnu pagasta raksturīgākās dabas vērtības izvērtēja un pieteica komanda: 1. bibliotēka un skolas novadpētniecības muzejs, kā arī individuāli bijusī Rencēnmuižas iedzīvotāja no «Rozes» mājām Mirdza Belogrudova. Viņa raksturoja muižas panorāmu no putna lidojuma, bet Andra Auniņa un Inese Birzkope pastāstīja par tepat esošo dubulto ozolu aleju abpus ceļam pirms muižas ēkas. Tā kādreiz stiepusies līdz pat ieejai tajā. Redzeslokā arī Tīlikas dižozols, kas savu kuplo zaru skatienu vērš pretim Rencēnmuižas dīķu kaskādei. Neparasti greznojas muižkungu Krīgsmaņu (tēva un dēla) laikā ceļā uz Ošupes ezeru stādīto ozolu birzs, kas lauka vidū taisnstūra formā, saules staru ieskauta, greznojas katrā gadalaikā.

Lai sekmētu un attīstītu infrastruktūru saturīgai un veselību veicinošai brīvā laika pavadīšanai, Kocēnu novada Bērzainē šovasar top multifunkcionāls sporta laukums.

Nedēļas nogalē, 22. un 23. jūlijā, notiks šī gada desmitais fonda «1836» gājiens — no Staiceles līdz Mazsalacai. Pirmajā dienā gājiens sāksies Staicelē, kur viesosimies Staiceles lībiešu muzejā, un ir plānots noiet aptuveni 20 km. Ceļš gājējus vedīs caur meža ceļiem pa Salacas krastu. Dienas noslēgumā pie ugunskura notiks sadziedāšanās. Savukārt svētdien dosimies 16 km garā ceļā līdz Mazsalacai, kur apmeklēsim Mazsalacas pilsētas svētku ietvaros sagatavotās izstādes, ieraksim 1836 robežstabu. Tālāk dosimies ceļā (2,5 km) līdz Skaņajam kalnam. Gājiena noslēgumā plkst. 18.36 Skaņajā kalnā tradicionāli izskanēs fonda «1836» un draugu koncerts, uz kuru ir mīļi aicināts ikviens!

Ja par piecgadīga bērna ikdienu ir jāpasaka: «Viņš dzīvoja viens un nomira viens», tas ir prātam neaptverami un sirdij liek notrīsēt.