Principā jau nevienam nevar aizliegt dzīvot zaļi. Vienam tā patiešām ir dzīves filozofija, vēl citam — vēlme pazīmēties ar savu dārgo, taču ekoloģisko dzīvesstilu. Protams, izņēmums nav arī motorizētie transporta līdzekļi. Pagaidām gan neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, kad cilvēks, kuram mēnešalga uz papīra strikti turas trijos ciparos, būtu fanātiski krājis naudu — liekot centu pie centa — elektromobiļa iegādei. Šo prieku var atļauties valsts iestādes, bagātākas pašvaldības un limitēts skaits labi situētu privātpersonu, kas sev un saviem mīļajiem var atļauties dārgas rotaļlietas... Arī ātrās elektriskās uzlādes staciju Latvijā pagaidām tikai tik daudz, lai minimālās elektromobilistu vajadzības nodrošinātu. Tāpēc līdz Latvijas auto parka vispārējai elektrifikācijai vēl ilgum ilgi gadi gaidāmi!

Pirms Jāņiem Rīgā Ķīpsalas peldbaseinā norisinājās 94. Latvijas atklātais čempionāts peldēšanā.

Valmieras Badmintona kluba komanda jau otro gadu pēc kārtas izcīnīja tiesības sacensties starp stiprākajām komandām Eiropas čempionātā, kas šogad no 19. līdz 22. jūnijam norisinājās Polijā, Belastokā.

Goda nosaukumu, balvu un titulu horeogrāfei IEVAI ADĀVIČAI ir daudz, tostarp vairāki — ansambļu vadītājas, Deju svētku virsvadītājas un Goda virsvadītājas zīmē, bet skaistākais no tiem ir valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis. Iespējams, ka, to saņemot, viņa klusībā nodomāja ko līdzīgu mantrai Gods kalpot Latvijai, jo to viņa tiešām darījusi visu mūžu.

Nākamnedēļ Ieva ar savējiem — Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Sadancis”, kurš pavasara skatē atkal ieguva augstāko pakāpi, — būs Dziesmu un Deju svētkos.

Foto no JDK “Sadancis”krājuma

DZIEDĀJIS tajos esmu no 1960. līdz 2013. gadam. Pirmajos svētkos ar Daumanta Gaiļa vadīto Latvijas Universitātes jaukto kori Juventus (tajā no 1957. gada, 1958. gadā arī Otrajos Baltijas studentu Dziesmu svētkos Gaudeamus Rīgā un Siguldā), kopš 1965. gada – ar Valmieras vīru kori Imanta. (Bet pēc Dziesmu svētku biļetēm rindā esmu stāvējis vienu reizi: 2013. gada 6. aprīlī, sestdienas rītā, pie Dailes teātra. Lai dabūtu kaut vienu biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Zinot arī: tie mani pēdējie svētki, tā izlemts).

Pilnīgi oficiāli tam nosaukums visai sarežģīts: Valmieras pilsētas Rietumu industriālās maģistrāles attīstība – Leona Paegles ielas savienojuma ar TEN-T tīklu izbūve. Iepirkuma konkursā par būvniecību piedalījās četri pretendenti, visi četri ar jau bijušu vai šobrīd esošu celtniecības pieredzi kādā no Valmieras pašvaldības objektiem. Izvēlēts tika otrs lētākais piedāvājums – par 3789975,47 eiro maģistrāli būvēs SIA Limbažu ceļi.

MĀRTIŅŠ RUDZĪTIS studiju laikā tā iemīlējis Valmieru, ka tagad to sauc par savām mājām. Iztiku viņš sev nopelna strādājot informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, bet lielu viņa dzīves daļu aizņem Tautas deju ansamblis «Gauja». Tāpēc XXVI Vispārējos Dziesmu un XVI Deju svētkus jaunietis gaida vairāk nekā savu dzimšanās dienu.

Pēdējo divu gadu laikā, pateicoties projektam Explore Hanza un Valmieras pašvaldības atbalstam, man kā Valmieras muzeja darbiniecei ir bijusi iespēja apmeklēt vairākus arhīvus Vācijā, kas devuši jaunas, unikālas ziņas par viduslaiku un jauno laiku Valmieru. Bet ne tikai.

Miķelim nesen Liesmā gadījās palasīt par valsts karogu – mazu, lielāku un patiešām bezjēdzīgi monstrālu Rīgā un vēl dažās svilpes vietās lokālajās pašvaldībās – būšanu Latvijā, kur vēl ierasts vai katrā otrajā kāršanas reizē sarkanbaltsarkanajam siet melno lenti klāt, un sirmajā karaļvalstī Zviedrijā, kur karogi pilda karogu funkciju bez papildus sēru opcijām.

Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī  gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem  bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām   liepiņām.  Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija  bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai  pirms gadiem  gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši  no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī  tīri mehāniski, jo  auga pārāk tuvu brauktuvei.