Ceru, ka Tu, Rūcamlapas lasītāj, jau esi pārāvis kājas savam spēkratam. Protams, tikai tajā gadījumā, ja katru sezonu — vasaru un ziemu — brauc ar tieši tai domātām riepām. Arī tie, kuri dod priekšroku vissezonas gumijas ripuļiem, lai brauc laimīgi. Konkrēto izvēli katrā atsevišķā gadījumā mums diktē vairāki apstākļi, un viens no tiem nenoliedzami ir arī riepas cenas. Protams, jāņem vērā arī auto lietošanas apstākļi. Nedaudz par šīm lietām šodien riepu eksperts no AK-12 Helmuts Štrauhs.

Jau pagājušajās brīvdienās Valmierā uz ielām varēja manīt motociklistu bariņus — tika ielocītas kājas pirms šīs nedēļas nogalē — sestdien, 28. aprīlī, — plānotā tradicionālā moto sezonas atklāšanas pasākuma Rīgā. Tā kā pilsētā nereti var redzēt arī vēl pavisam biklus motociklu stūrētājus zaļās vestēs un CSDD automašīnu pavadībā, ir skaidrs, ka šogad šoseju vēja brāļiem piepulcēsies vēl kupls pulciņš līdzīgi domājošo un darošo. Un brauc jau ne tikai ar šosejas baikiem vai čoperiem, bet arī ar to mazajiem brāļiem. Saskaņā ar CSDD šī gada janvāra datiem kopumā Latvijā ir vairāk nekā 30 tūkstoši mopēdu un apmēram 22 tūkstoši motociklu un triciklu! Tieši tāpēc īstais brīdis atgādināt dažas motobraucējiem svarīgas lietas!

Par arhitektiem vislabāk runā viņu darbi. Šī saruna mums aizsākās ziemā pirms pāris gadiem, kad ANDREJS KRUTOVS – par godu savas ģimenes uzņēmuma Būvradis pirmajiem desmit gadiem — mani izvizināja pa Valmieru. Viņam ir ko rādīt gan centrā, gan Burkānciemā un Jāņparkā, kur privātmājas no budžeta klases līdz pat pilīm, arī piepilsētā – Viesturu ciemā un Poķu jaunajā kvartālā pie Rūjienas ceļa. Kā pats smej, Valmierā savas arhitekta karjeras laikā esot pietaisījis visa kā ne pa jokam. Visos stūros! Kopš piektdienas Andrejs oficiāli sevi var saukt par pensionāru, tāpēc īstais laiks nelielai revīzijai.

Par Gada koku nosaukts ozols. Teikts pat tā: parastais ozols. Jo ir arī it kā dižciltīgāki: sarkanais, melnais, korķa... Ozols. Latvijas 100 gadu jubilejas gadā citāda izvēle būtu dīvaina. Jo ozols ir spēka, izturības, varenības simbols.  Kā ozola mēbeles, kā ozolkoka parkets vēl no baronu laikiem, kā ozolu alejas... Un: vīrs kā ozols!

Valmierieši GUNTA un JURIS GRASIMOVIČI, taujāti par galveno, kas divus cilvēkus var saistīt kopā piecus gadu desmitus, gandrīz vai vienbalsīgi saka: vajag saprasties visā, lielās un mazās lietās. Mēs labi dzīvojam, Gunta nosmaida un atklāj, ka jaunībā baidījusies tikai no viena — kaut dzērāju nesatiktu! Tā arī izdevies: tas netikums viņu ģimeni nav postījis.

Grafiķis un gleznotājs Teodors Ūders (Emīls Teodors Ūdrs-Ūders) dzimis 21. aprīlī (pēc vecā stila) jeb 3. maijā, netālu no Valmieras, kā otrais bērns toreizējā Valmiermuižas pagasta Elizabetes skolas skolotāja Jēkaba Ūdera ģimenē. Divus gadus agrāk pasaulē jau bija nākusi viņa vecākā māsa Anna Zelma (1866). Ar laiku ģimene sakuplos un abām vecākajām atvasēm pievienosies vēl četras: Otomārs Konstantīns (1870), Alfrēds Edgars (1872), Karls Jakobs Vilibalds (1874) un pastarīte Marija Kristīne Edīte (1890).

Apmēram tā var teikt par jauno degvielas uzpildes stacijas kompleksu, kurš rekorda cienīgos tempos top Valmierā, Rīgas un Sloku ielas krustojumā iepretī Vidzemes olimpiskajam centram. Uz Valmierieša jautājumiem atbildēja SIA KOOL Latvija pārstāve Laura Ozola.

Šogad Valmierā plānoti apjomīgi ielu infrastruktūras pārbūves darbi. Tiem noslēdzoties, tiks uzlabota ielu kvalitāte, kā arī satiksmes drošība. Plānoto darbu grafiks paredz darbus veikt secīgi.

TICI – NETICI!

Aprīlī, kā jau tas piedien, par jokiem un to radītājiem. Par visu laiku slavenāko Valmieras jokdari Šanu, īstajā vārdā Kārli Konrādu (1889 – 1972), grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa grāmatvedi aizvadītā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Valmierietī esmu rakstījusi vairākkārt. Vienā no publikācijām pieminēju vēl kādu īpatnēja paskata, bārdainu kungu labākajos gados - Diženajo Bernhardu jeb Bernhardu Dižu. Šo Cēsīs dzīvojošo rakstnieku, dzejdari, žurnālistu un tulkotāju, kā izteikti bohēmisku šanieti, vīna un dzīves baudītāju, dažas epizodēs savā atmiņu grāmatā „Latviešu Pūcesspieģelis”(3 sēj., 1964 – 1969 Stokholma; atkārtots izdevums 1992 – 1993 Valmiera) iemūžinājis arī paša amata brālis, rakstnieks Jānis Kārkliņš. Rosīgā kaimiņpilsētas literāta D. B. dzīvesgājums ar laiku folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet vienmēr jau ir izvēle – ticēt vai neticēt!

Satraukšanās par Gaujas Stāvo krastu nemitīgo graušanu valmieriešos atsākas vai ik  pavasari. Kad aizskrien aprīļa pali un aizdrāž brāzmainie vēji, nākas vien noskatīties, ka atkal un atkal kāda stāvāka smilšu krauja ir nobrukusi, vai arī, līdzi paņemot  pamatīgu krasta daļu, nogāzušās pietiekami staltas, ar stiegrotām saknēm līdz pat savai pēdējai dienai krastu nosargāt cerējušās priedes. To priežu, par kurām skaisto dzejoli reiz sacerēja Rieteklis un dziedam  valmieriešu sirds dziesmā  «Še, kur līgo priežu meži», Stāvajos krastos jau vairs vai veselu gadu simtu nav.