Sākusies skaitīšana: cik dienu līdz Latvijas simtgadei –– 2018. gada 18. novembrim. Līdz datumam, kurā Rīgas Otrajā (Krievu) teātra ēkā pasludināja Latviju. Namā tagad Latvijas Nacionālais teātris. Tā laika nosaukums krievu valodā redzams plāksnē, ieejot ēkā pa durvīm no kanālmalas. Bet tagadējā Latvijas Nacionālā Operas un baleta teātra namā tajā laikā bija Rīgas Pirmais (Vācu) teātris. Latvijas valsts proklamēšana notika ar Vācijas varas iestāžu svētību. Latvijai tik nozīmīgajā notikumā krievu teātra  ēku apsargāja vācu karavīri.

Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!

Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu  aizliegšana.

Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.

Daudz no tā, kas pasaulē, Eiropā, Latvijā ir iesācies aizvadīto 12 mēnešu laikā, turpināsies un attīstīsies arī nākamgad vai vēl tālākā nākotnē.

Jā, savu kokli viņa, Latvijā patlaban prasmīgākā koklētāja LAIMA JANSONE, sauc par ļoti personīgu instrumentu. Dzimusi rīdziniece, taču ar radu rakstiem no visiem četriem Latvijas novadiem, šodien viņa ar savu kokli ir uz izķeršanu ne tikai Latvijā. Decembrī Laima uz pāris stundām bija piestājusi Burtniekos, no turienes arī šī saruna.

Cilvēku atstātās pēdas

Parasti mēs runājam par pēdām, kas iebristas sniegā, dubļos, liedaga smiltīs, iemītas dvēselē... Kaut ko izspārdot, kaut ko kārtojot. Mēs lietojam spēcīgus salīdzinājumus, lai pastāstītu par būtisko. Visbiežāk sev svarīgo.

«Zīmē Indulis Buka». Jau daudzus gadus mūsu «Liesmā» un «Valmierietī» ik pa laikam bijusi šī frāze, un krietnais vīrs Indulis mums ir kā sens draugs, kurš apciemo, kad ļoti gaidīts. Interesanti, ka viņa asprātīgās un viegli uztveramās karikatūras ir aktuālas, tomēr daļa no tām, liekas, nenoveco. Bet ko zinām par viņu pašu? Pirms Vecgada pajautājām.

«Pārsteidzošs talants! Esi sveicināts «Sony Music» saimē» — tā, noslēdzoties pirmajai «X faktora» sezonai Latvijā, šova uzvarētāju ARTURU GRUZDIŅU sveica mūzikas giganta Somijas ierakstu studijas vadītājs Timo Koupameki (Timo Kuoppamäki). «Liesma» Arturu satika pāris nedēļas pēc lielā notikuma un mirkli pirms Ziemassvētkiem un gadu mijas, lai ar rūjienieti, kurš jau vairākus gadus dzīvojis un strādājis Valmierā, parunātos par to, kā viens notikums spēj mainīt cilvēka dzīvi. Arturs sāk apzināties, ka tieši tā ar viņu būs noticis.