( 3. turpinājums. Sākums 28. janv., 4. marta un 25. marta numuros)
Pavasarim un dārza darbiem sākoties, laika trūkums liek sevi manīt, brīvbrīžu īsti nav, tomēr ziņkāre ņem virsroku - kā tad manas Valmieras ielām klājies pagājušā gadsimta 60. gados?
Ar veco ietvju demontāžu un no jauna būvējamo ietvju trases atzīmēšanu dabā sākta šogad plānotā ietvju, gājēju un velosipēdistu ceļu infrastruktūras atjaunošana un izveide Valmierā, ziņo Valmieras pašvaldības speciāliste vides komunikācijā Kristīne Melece.
Vidzemes Augstskolas 1. kursa studentes no Rīgas un Rēzeknes — par pilsētu, ko vēl tikai iepazīst
«Nekad no Valmieras neesmu aizgājusi. Tikai pieci studiju gadi Latvijas Policijas akadēmijā bija vienīgie, kad pa īstam nebiju mājās, bet arī — vienmēr ar skatu uz Valmieru,» saka SIA «Valmieras ūdens» juriste BAIBA ĶIRSE.
Īsts valmierietis, lai cik tālu un cik ilgi dzīvē arī aizietu, tāds paliek visu mūžu. Daudzi izstudē, iegūst labus darbus, dodas pasaulē un arī secina: tomēr nekur nav tik labi kā mājās. Citi, iespējams, tieši šo priekšnojautu dēļ nesteidzas prom, bet lūko, kā attīstīt savas mājas, pilsētu, atrodot tikai savu vietu tajā.
Turpinot tēmu Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
KRISTĪNE VOROŅINA dzimusi, augusi un mācījusies Valmierā. Žurnāliste portālā «Valmieras Ziņas».
Ir cilvēki, kuri arī aizejot paliek. Ne vien laika biedru atmiņā, bet arī ar sava mūža paliekošu devumu vietā, kur strādājis. Pirms gadiem Valmierā vienam no viszinošākajiem ārstiem Valdim Kantānam tāds devums mūsu pilsētai neapšaubāmi ir tas, ka viņš — daudzu valmieriešu iemīļots — bija savulaik arī viens no galvenajiem Valmieras jaunās slimnīcas (tagadējās Vidzemes) darba aizsācējiem. Kā savā nozarē — gastroentereoloģijā — tolaik vienu no viszinošākajiem speciālistiem pēc klīniskās slimnīcas «Gaiļezers» izveides Valdi aicina darbā uz turieni, taču saikni ar kolēģiem, arī draugiem, pat kādreizējiem pacientiem Valmierā viņš nezaudēja.
...dakter's dos, dakter's brīvu dienu dos — savulaik draiski dziedāja Viktors Lapčenoks, taču ikdiena bieži vien mēdz būt krietni skarbāka un nežēlīgāka par Valda Artava ironiskajiem pantiem.
«Nav ne šodienas, ne rītdienas. Ir tikai pagātne, kas nemitīgi atkārtojas.» (Man nezināma autora pērle)