Kad šā gada martā «Liesma» pabija Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecībā «Ceriņi», tieši todien tur bija spāru svētki jaunajai govju kūtij. Nu ir iemesls vēlreiz doties uz Latvijas otru labāko aizvadītā pārraudzības gada Holšteinas šķirnes ganāmpulku, jo tā augstražīgāko govju grupa jau kādu laiku mājo jaunos, paaugstināta komforta apstākļos.
Turpinot iepazīstināt ar Rūjienas novada pašvaldības ikgadējā projektu konkursa «Iedzīvotāji veido savu vidi» šogad finansiāli atbalstītajiem un iedzīvotāju vai to nodibinājumu jau realizētajiem projektiem, «Liesmai» atkal bija prieks pieteikties ciemos uz 2004. gadā dibināto biedrību «Laņģezers». Tā, kā zināms, ir uzņēmusies nebūt ne vieglo atbildību par atpūtas vietas «Laņģezers» labiekārtošanu un uzturēšanu tuviem un tāliem atpūtniekiem.
Sestdien VOC ar jaunās Valmieras vīru basketbola virslīgas komandas Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola (turpmāk VG/ViA) un interprojekta Valka/Valga dueli arī Vidzemes galvaspilsētā tika atklāts jaunās OlyBET Latvijas – Igaunijas basketbola līgas čempionāts. Liels prieks, ka saspringtā spēlē kupla līdzjutēju pulka, ieskaitot Valmieras un Valkas mērus, klātbūtnē pirmo uzvaru svinēja mājinieki.
Man prieks par divām lietām – lepnums par Vidzemes Augstskolu un to, cik daudzas dažādas lietas mēs varam izdarīt, un otra lieta tīri globāli – mēs parādām arī to, ka viss negriežas tikai ap Rīgu, jo visas šovakar redzamās unikālās, interesantās lietas izgudrotas šeit.
Baiba Rubesa sajuta īsto brīdi un «izleca no vilciena» – viņas skaļā aiziešana no Rail Baltica projekta vadības sanāca efektīga un efektīva. Dāmām elegantā vecumā ir spēcīga intuīcija, un viņām nav arī vēlēšanās uzņemties lētticīgā virsleitnanta Sausā lomu.
Nesen Valmierā notika starptautiska konference par tēmu «Lauku telpas attīstība un sabiedrības virzīta vietējā attīstība», kurā daudzi ar nepacietību gaidīja Austrijas lektora birģermeistara Jozefa Obera (Josef Ober, Neue Stadt Feldbach) uzstāšanos par to, kā Austrijas reģions, kas robežojas ar Ungāriju un Slovēniju, ir pratis, pareizi saliekot akcentus uz savas teritorijas vērtībām un to attīstībai piesaistot iespējamos ES un pašu valsts atbalsta finansējumus, kļūt par pašpietiekamu dzīves telpu. No kuras vairs neaizbrauc, bet uz kuru brauc atpakaļ.
Šodien Valmierā sengaidīts notikums – izglītības un zinātnes ministra un LOK vadības klātbūtnē trijos pēcpusdienā oficiāli tiek atklāts jaunais peldbaseins. Izrādās, viena lieta ir visai sarežģīto un specifiskām tehnoloģijām piepildīto ēku uzcelt un aprīkot, krietnu laiku – daudz vairāk par plānoto – aizņēmusi arī peldbaseina nodošana ekspluatācijā. Tā kā šī ir trešās kategorijas sabiedriskā būve, tad te visas konstrukciju pārbaudes no Būvniecības kontroles biroja puses trīstik skrupulozas un dokumentētas ar īstiem zīmogotu papīru kalniem! Ilustrācijai: pie katras no 40 tūkstošiem (!) baseina griestu metāla konstrukciju skrūvju ir īpašs skrūvētāja un būvuzrauga marķējums. Par visu šo piņķerīgo procesu, kas no ieceres līdz realizācijai ildzis apaļus 10 gadus, Liesmai vakar pastāstīja Valmieras domes priekšsēdis Jānis Baiks:
Otrdien, 25. septembrī, Valmieras bibliotēkas direktores vietniece Svetlana Jodo, Vidzemes džudo skolas «Valmiera» vadītājs Ventis Beķeris un starptautiskās nevalstiskās organizācijas «Peace Week Institute» (Miera nedēļas institūts) prezidents Judži Mijata (Yuji Miyata) parakstīja apliecinājumu par atbalstu Valmieras vides deklarācijai.
Večiem ierastāk uz lielo ezeru kaimiņzemē doties saltā ziemā, kad Peipusā pēc bļitkotājiem sauc milzīgi starp Igauniju un Krieviju migrējoši asaru bari. Protams, gardos asspurainos svītraiņus, par kuru filejām bagātajā Šveicē – tā pirms pāris gadiem dzirdēju pašus igauņu zvejniekus stāstām – pircēji noskaitot pat 36 eiro kilogramā, ezerā var meklēt arī vasarā, taču šoreiz izbrauciens uz Peipusu bija pavisam ģimenisks. Ar virsuzdevumu – vienkārši dīki pavadīt pāris dienas dižā ezera piekrastē.
Vai zināt, ka mūsu kaimiņu Strenču novadā iedzīvotāju vairāk nevis tā galvaspilsētā, bet gan Sedā? Taču tā tas ir. Protams, Seda, kas cēlusies no kūdrinieku ciematiņa, ir vieta ar Latvijai joprojām savdabīgu nacionālo kolorītu, taču katrs izņēmums tomēr mēdz būt interesants. Pilsētas centrs, tīrs un saposts, iebraucējam neviļus liek ar laika vilcienu atgriezties pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tai pašā laikā viena otra privātmāja ar dārzu vasaras sezonā droši varētu konkurēt ar valmieriešu būvēm Burkānciemā vai Jāņparkā.