Daudzu prātus nodarbina potenciālā administratīvi teritoriālā reforma. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) prezentējusi jaunizveidoto karti, un pašvaldības saņēmušas informatīvo ziņojumu, kā arī jau notiek spraigas diskusijas, viedokļu apmaiņa ar ministriju.
Diena mēdz būt stāvgrūdām pilna ar informāciju un darāmo, un noteikti katram no mums ir nācies izjust, ka nepamanīji, kā diena pagājusi. Un tieši tāpēc mēs uzduramies padomdevēju aicinājumiem, kas mudina apstāties, padomāt, vērtēt un saprast, ka nav nekam citam cilvēka dzīvē tik lielas nozīmes kā laikam. Arī attiecībām. Arī tam, kur meklējam, atrodam jēgpilnību.
Svētdien svinēsim Mātes dienu. Kovisāru ģimenē mammu Baibu sabučos divas meitiņas un divi dēli.
Līdz pat maija beigām Valmieras Kultūras centrā apskatāma INGAS GEDUŠEVAS gleznu personālizstāde Es ziedu, taču gleznošana ir tikai viens no Ingas daudzajiem talantiem – savulaik viņa beigusi flautas klasi Valmieras Mūzikas skolā, muzicējusi orķestrī Signāls, joprojām ir draugos ar tautas dejām, piedalās arī Valmieras muzeja tradīciju kopas Griezes uzvedumos, saglabājot stipru ģimeni un izaudzinot divas meitas, kas nu jau izskolojušās un devušās lielajā dzīvē.
Vidzemes slimnīca sadarbojas ar Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Arī šoruden jaunieši, kas izvēlēsies medmāsas profesiju, varēs labu izglītību iegūt tuvāk dzīvesvietai.
Aprīlī kino un teātra režisors Varis Brasla svinēja apaļo 80 gadu jubileju, bet 7. maijā Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere atzīmēja 95 mūža gadus.
Aukstajā naktī no 3. uz 4. maiju Rīgā Brīvības pieminekļa pakājē pulcējās 173 dalībnieki, lai kāptu uz velosipēdiem un kopā mērotu 130 km garo ceļu līdz Raunas Brīvības piemineklim.
Mākslinieci DIĀNU DIMZI-DIMMI sociālajos tīklos uzrunāju pirms vairākiem gadiem. Bija sajūta, ka viņas saknes varētu būt Rūjienā (Ipiķos). Tāds zīmīgs uzvārds. Un nekļūdījos. «Jā, tik tiešām esmu olimpieša Jāņa Dimzas mazmeita,» – tā man toreiz atbildēja Diāna.
Šoreiz Vīru lietās stāsts par asumiem. Košiem un ekskluzīviem asumiem, kas sastāv no asa āķa, kurš apdarināts ar dažādām interesantām spalviņām – dabiskām un mākslīgām. Ar šādām mušām iekārdina zaļās saldūdens un arī sālsūdens plēsoņas līdakas. Atzīšos, līdz pat 1. maijam domāju, ka tā sauktie mušotāji jeb makšķernieki ar speciālām mušiņu makšķerēm ar savām auklu dejām virs ūdeņiem lielākoties kacina tikai lašveidīgās zivis un vēl dažu labu citas markas ūdeņu plēsoņu, kā ēsmu izmantojot veikalā pirktu vai paša uzsietu pavisam nelielu izmēru – dažus centimetrus garu – mākslīgo mušiņu.
Aprīļa pēdējā nedēļā, veicot inspekcijas braucienu pa gandrīz visām Burtnieka piekrastes laivu bāzēm, pārsimt metru no Burtnieku centra kanāla krastā uzgāju jaunajai copes sezonai post sāktu jau krietni vien padzīvojušu koka laivu. Ienāca prātā, ka pirms daudziem gadiem žurnālā Auto uzrakstīju pāris rakstus par koka laivu būvētājiem. Abi bija no Burtnieku novada. Viens, pārsimt metru no ezera dzīvojošs sirms kungs, laivas būvēja pa vienkāršo, izmantojot tikai dēļus un brusas, otrs, gados nedaudz jaunāks, Rencēnos gatavoja jau mazliet lepnākas – ar brangām no egles saknēm. Ļoti iespējams, ka nu jau abi meistari pavisam citiem ezeriem laivas gatavo, taču arī Burtniekā joprojām ne viens viens drosminieks uzdrošinās doties viļņos ar koka laivu. Kā šādas laivas, arī ilgi krastā stāvējušas, remontēt, šoreiz pameklēju internetā. Tikai pašas galvenās lietas. Pieļauju, ikviena šī atziņa dziļi subjektīva, taču varbūt kāds racionāls grauds tur ir...