Otrdien valdība, pirms tam pie Ministru kabineta galda krietni vien izmetot verbālu pūciņu, atbalstīja jau 2011. gadā pieņemtās Stambulas konvencijas ratificēšanu un parakstīšanu. Visticamāk, arī Latvija — tāpat kā to izdarījušas Polija un Lietuva — pievienos konvencijai īpašu vienpusēju deklarāciju. Šī nu ir tā unikālā reize, kad Latvija nevis bez ilgas domāšanas un iztapīgi saliektu muguriņu aizskrējusi citām ES valstīm pa priekšu, bet gan palikusi pēdējā ar pildspalvu rokā pie atvērtiem dokumenta vākiem... Pirms mums pēdējās ES valstis, kas parakstīja konvenciju, bija Čehija un Bulgārija.

Runīgs onkulītis, gaidot savu kārtu pieņemšanā pie ģimenes ārsta, nenociešas: Stradiņu Kardioloģijas centrā viņa sirds ķirurgs esot stāstījis, ka vecais vīrs esot pirmais ar nopietnu invaliditāti, kam mediķi veikuši arī sarežģītu sirds operāciju. Bet tas vēl nekas, viņš ir optimists, taču, lūk, talantīgā sirds ķirurga Pētera Stradiņa attieksme un rīcība gan esot pārsteigusi visaugstākajā pakāpē. Onkulītim pēc kāda laika dakterim tā vai tā būtu jāatrādās, bet kādudien negaidīti pārsteidzis daktera zvans: viņš braucot uz Valmieras pusi un lūdz pacienta dzīves vietas adresi, lai auto GPS bez kavēšanās to atrastu. Iemesls vienkāršs — dakteri interesē,  kā pacients jūtas.

Lai arī Mikus Dāvis Liepiņš nav liels runātājs, viņš Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā ir viens no pamanītākajiem un populārākajiem skolēniem.  Jā, viņš ir augumā garākais skolēns, bet tikpat liels šajā mācību gadā ir arī viņa panākumu uzskaitījums: valsts ekonomikas olimpiādē iegūta 3. vieta, tāpat 3. vieta arī valsts ģeogrāfijas olimpiādē, bet eksakto zinātņu dienas komandu konkursā — 1. vieta valstī, arī ģeogrāfijas komandu olimpiādē Vidzemē iegūta 1. vieta. Tāpat Mikus labus rezultātus uzrādījis vairākās rajona mācību olimpiādēs, kā ķīmijas (1. vieta), fizikas (1. vieta), tehniskās grafikas (2. vieta), startējis arī bioloģijas un angļu valodas olimpiādēs, kur ieguvis atzinību.

Biedrības «Domāts — darīts» mācību centrs «Radošuma pils» ar Matīšu pamatskolas atbalstu no 4. — 10. maijā programmā «Erasmus+: Jaunatne darbībā» Matīšos īstenoja jauniešu apmaiņas projektu «No veidošanās līdz izpildījumam starptautiskā vidē».

Gada sākumā Beverīnas novada pašvaldības domē nomainījās vadība, gandrīz vienlaikus izpilddirektora amatā tika ievēlēta EGITA BIŠA. Ar sevi iepazīstinot, viņa pastāstīja: «Pašvaldībā strādāju kopš 2008. gada janvāra, Kauguru pagastā biju grāmatvede-kasiere. Izveidojoties novadam, grāmatvedība pārgāja uz Brenguļu pagastu, kur kādu laiku aizvietoju ekonomisti, bet, kad atgriezās iepriekšējā darbiniece, atsāku strādāt par grāmatvedi, pēc tam atkal biju ekonomiste, un Beverīnas novada pašvaldības izpilddirektore esmu kopš februāra.»

Ar domu gādāt par novada ūdeņiem un zivju resursiem 2012. gada vasarā tika dibināta biedrība «Beverīnas ūdeņi». Kopš šī gada februāra tās vadības groži uzticēti trikātietim JĀNIM ŠVĒDEM.

Veidojot šī gada budžetu, deputātiem bija domstarpības, cik lielu daļu no tā atvēlēt ceļu  remontiem. Budžeta paskaidrojošajā daļā tagad ir ierakstīts:  «Galvenās 2016. gada budžeta prioritātes ir ceļi, izglītība, sociālie jautājumi un tautsaimniecība.» Šoreiz novada domes priekšsēdētājam MĀRIM ZVIRBULIM jautāju, kā sokas ar pirmo nosaukto prioritāti  — ceļiem.

Arī šo pavasari optimisma pilni sagaida stādu audzētavas «Krūzes» saimnieki Agita Rozenbaka un Ando Krūze Trikātā.  Veiksmīgo noskaņojumu dodot gadiem krātā pieredze, šoziem papildināta ar stādu audzēšanai labvēlīgajiem laika apstākļiem.

1986. gada martā, pavasara saules un pieneņu ieskauta, durvis vēra Valmieras pirmsskolas iestāde. Ievadgada vadītāja Gunta  Dundure tālākos rīcības grožus nodeva Guntrai Kukjānei.  Vārds, kas arī lieliski piestāvot, atnācis pats no sevis — Bitīte, jo kur gan vēl labāk rosīgajai dzīvajai radībiņai zumēt kā zelta pieneņu viducī. Dārziņa kolektīvs ātri pierādīja — esam ne tikai saules bagāti, bet arī čakla, darbīga, gudra un jauniem apvāršņiem atvērta saime.

Vasaras sezona autobraucējiem raksturīga ne tikai ar došanos tuvākos un tālākos izbraucienos pa Latviju un ārzemēm, bet arī ar tīri saimnieciskām lietām — kaut ko pārvest, kaut ko aizvest un atvest. Protams, var tādam nolūkam — ja kravas vieglums/smagums un gabarīti to atļauj — izmantot auto bagāžniekus, var arī mēģināt kaut ko iestūķēt auto salonā. Te nu var gadīties visādi. Pirms gadiem desmit pats uz tikko nopirktas vektras jumta uz laukiem vedu dažas loksnes riģipša un arī pusduci tā stiprināšanai paredzētos skārda švellerus. It kā jau visu kravu labi piesēju uz jumta šķērsstieņiem, taču pusceļā, kad sanāca tā asāk nobremzēt, visi — ir tāda fizikāla parādība kā inerce — švelleri aizbrauca uz priekšu un ar saviem asajiem galiem piezemējās tieši uz mana auto motora pārsega! Uz kādu laiciņu mans veiksmīgā second hand auto pircēja prieks bija pagalam, paldies Mārim Šomasam, kurš savā auto kopšanas salonā Valmierā pamanījās manam opelim skrāpējumu vietas tā izpulēt, ka vektrai violetais spožums kapotam atkal spīdēja kā jauns!