Zaļa, zaļa zāle
Pirms daudziem gadiem bija populāra kāda sirsnīga ārzemju dziesma ar šādu nosaukumu, kas klausītājiem ļoti emocionāli pauda: tik zaļa, zaļa zāle ir tikai manā dzimtenē un tikai pie manas mājas.
Pirms daudziem gadiem bija populāra kāda sirsnīga ārzemju dziesma ar šādu nosaukumu, kas klausītājiem ļoti emocionāli pauda: tik zaļa, zaļa zāle ir tikai manā dzimtenē un tikai pie manas mājas.
Augustā būs pagājis gads, kopš Baltijas valstu reģiona un Somijas piena nozare izjūt Krievijas embargo negatīvo ietekmi. Visu šo laiku Latvijas piensaimnieki ir spiesti turpināt piena ražošanu zem pašizmaksas. Ražošanas izmaksas ir krietni augstākas par piena iepirkuma cenu.
Valmieras Valsts ģimnāzijas jauktais koris Bonus vakar rīta agrumā pirms kāpšanas autobusā, lai dotos uz XI Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku finālskati, vēl pusstundiņu ievingrināja balsis mūzikas kabinetā, jo finālā jāuzstājas ar otro kārtas numuru, līdz ar to ar kādā no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas auditorijām atvēlēto stundas ceturksni var izrādīties par maz, savukārt, iedziedoties autobusā, pēc diriģenta Imanta Toča domām, iespējams tikai pazaudēt balsi.
Kādas neformālas grupas dalībnieki mūspusē mēģina sev pašiem atklāt Latvijas skaistumu — jau divdesmit četras vasaras. Kad pirms divdesmit pieciem gadiem valmieriete Silvija Volkova pirmoreiz aicināja kopā paziņas un domubiedrus, lai dotos vairākdienu ekskursijā pa pašu zemes interesantām vietām, neesot pat īsti bijis domas, ka tam jākļūst par tradīciju. Lielākoties tie bija daiļdārznieki — profesionāļi un amatieri, interesenti, paziņas, draugi un draugu draugi, kopīga bija tikai vēlēšanās ieraudzīt un atklāt skaisto un interesanto tepat Latvijā, tikai dziļāk un pamatīgāk.
1955. gada pavasaris ir neparasti auksts. Ziema spītīgi neatkāpjas, vēl aprīļa beigās sadzenot tādas sniega kupenas, ka vīriem nākas cītīgi strādāt ar lāpstām, lai izraktu ceļu zirga pajūgam. Arī ziedoņa vārti veras lēni. Tikai ap Jāņiem uzzied narcises, tulpes... Līgo vakarā ābeļu ziedos tērpjas dārzi. Arī Naukšēnu ciema Ozolniekos.
Piektdien, 10. jūlijā, pl. 16 Kārķu pagastā pie Ķires tilta notiks ceļa Ziemeļu stīga rekonstruētā posma Kārķi – Naukšēni atklāšana. Jauno ceļu pirmie iemēģinās Aivars Freimanis (Frīdis) ar saviem Vēja brāļiem, motokluba Valkas vanagi dalībnieki, Naukšēnu motobraucēji. Viņiem pievienoties parādes brauciena maršrutā Kārķi – Naukšēni – Kārķi aicināts ikviens motociklists, mopēdists un katrs, kam patīk vējš un Vēja brāļi.
Naukšēnu novada Ķoņu pagasta «Apškalnos» dzīvo ZAIGA BIRŽMANE. Dzimtajā pagastā arī skolojusies sešas klases, bet vēlāk mācības turpinājusi Cēsīs un Rūjienas vidusskolā. Interese bijusi par celtniecību, tāpēc tālāk izglītojusies Rīgā, kur ieguvusi lauku celtniecības meistara diplomu. Jau četrus gadus viņa strādā Naukšēnu novada vidusskolas filiālē Ķoņu pamatskolā. Kolēģi viņu vērtē kā ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku.
Otrdien finālkonkursā tika noskaidroti labākie pūtēju orķestri. Pavisam trīs grupu kategorijās piedalījās 23 kolektīvi, kuru sniegumu vērtēja starptautiska žūrija. Tās sastāvā darbojās Ots Kasks (Igaunija), Helēna Sinisalo (Somija), Kazis Daugela (Lietuva), Jānis Retenais un Guntis Kumačevs.
«Muzejs jau vairākus gadus piedāvā dažādas izglītības programmas skolēniem, bet šis ir viens no muzeja veiksmīgākajiem mūžizglītības projektiem,» Valmieras muzeja Izstāžu nama 2. stāvā atverot mākslas kursu kursantu gleznu izstādi, norādīja muzeja direktore Iveta Blūma, kas arī pati ir viena no 12 izstādes autoriem.
Savulaik, kad Valmieras nomalē Lodes ielā uzbūvēja jauno žiguļu jeb VAZ autoservisu, protams, pirmais vīrs tajā bija direktors Jānis Kartenbeks, bet otrs pieprasītākais cilvēks, manuprāt, tur bija mans šīs reizes sarunu biedrs — uzņēmuma BALTMA valdes priekšsēdis KONSTANTĪNS SOKOLOVS. Pie viņa vīri stāvēja garās rindās uz savu autiņu karburatoru regulēšanu.