Saeimai 5. septembrī sākot rudens sesiju, deputātus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Viņš iedibināšot tradīciju un izmantošot Satversmē paredzētās tiesības aktualizēt konkrētā laikā valstī risināmos vissvarīgākos jautājumus, lai, kā viņš teica, «virzītu uz priekšu dažus jautājumus, kas mūs tuvinātu modernai, ilgtspējīgai Ziemeļeiropas valstij».
Vairākkārt kandidējis uz Gada dzīvnieka titulu, bet līdz šim vienmēr kādas dižākas dzīvās radības izkonkurēts, apdzīvoto vietu tuvumā pietiekami bieži ir manāms it kā no bērnības pasaku grāmatām izkāpušais adatainais vīriņš – ezis.
Kad runājam par vērtīgo un nevērtīgo, to atšķiršanā līdz šim neko labāku par Marksa un Engelsa «Kapitālā» pausto atziņu neesmu atradis, proti, ka jebkura priekšmeta, arī būves vai cita darinājuma vērtību nosaka vien to lietošanas vērtība. Var no čuguna izliet vai citā veidā darināt milzīgu katlu. Taču, ja tādā katlā nav iespējams kaut ko vārīt vai kā citādi šo katlu izmantot, tad pašā būtībā milzu katlam vērtības nav, lai arī tā darināšanā ir tērēti materiāli, līdzekļi un darbaspēks.
Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»
Aiziet cilvēku mūži, mainās varas, bet kartēs, dažādos rakstos, arī cilvēku atmiņās ilgi paliek māju vārdi. Pat tad, kad šo māju vairs nav. Katrs mājas vārds nes līdzi vēsturi, kādu noslēpumu par tā izvēli un došanu. Bet reta mūsdienās būs vēl kādā lauku sētā paaudžu paaudzēs dzīvojusi dzimta, kurai senči ir atstājuši ziņu, kāpēc māja tieši pie tāda vārda tikusi.
Finanšu zinātājus un, iespējams, arī dažus politiķus ne pārāk pēkšņi, bet turpat 100 000 Latvijas citu iedzīvotāju gan pārsteidza paziņojums, ka ceturtdien, 15. augustā pl. 21, lai nepieļautu līdzekļu aizplūšana, ir apturēta «PNB bankas» darbība. Šajā bankā neviens no kontiem vairs nespēja izņemt ne eiro, nevarēja veikt naudas pārskaitījumus arī internetbankā, par pirkumiem veikalos nevarēja maksāt ar šīs bankas kartēm... Dažās pašvaldībās, ģimenēs, arī tirdzniecības vietās radās negaidīts haoss. Ne vienam vien no tiem, kuri bija finansistu pierunāti un jau arī kaut cik pieraduši visus maksājumus izdarīt bez skaidras naudas, tovakar nācās no veikala mājā doties pat bez maizes klaipa. Kur nu vēl biļešu pirkšana internetā uz brīvdienu koncertiem vai braukšanai pie radiem...
Kad Agita un Pēteris Tabūni iecerēja no pilsētu drūzmas prom tikt un pirkt māju laukos, bija vai puse Latvijas apbraukāta, līdz Rencēnu pagastā ieraudzījuši «Gaidas».
Par viendienītes cildināšanu šīgada «Dabas koncertzāles» muzikālajā uzvedumā stāstīju «Liesmā» iepriekšējā piektdienā. Bet pirms koncerta bija dabas izziņas darbnīcas, kurās par viendienīti stāstīja zinātnieki. Te galvenais runasvīrs bija Rīgas Zooloģiskā dārza entomologs ARKĀDIJS POPPELS, kurš viendienītes uzskata par sava mūža kukaiņiem, Kā universitātē no pirmā kursa sācis viņas pētīt, tā visu zinātnieka mūžu viendienītēm veltījis. Uzdevu zinātniekam varbūt pat ļoti naivu jautājumu:
Aizvadītajā nedēļā, saziņas līdzekļos izgaismojot notikumus, pārsteidzoši lielu ievērību guva ziņa, ka Tukumā darbu sāk riepu pārstrādes rūpnīca, kura gadā tiks galā vismaz ar pusi nolietoto riepu, kas gadā rodas Latvijā. Investējot 2,6 miljonus eiro, Baltijā un arī Eiropā vienu no modernākajām riepu mehāniskās pārstrādes rūpnīcām te ir izveidojis «Eco Baltia grupas» vides apsaimniekošanas uzņēmums SIA «Eco Baltia vide», kas līdz šim novadā bija pazīstams kā atkritumu savācējs.
Tūkstošiem klausītāju un skatītāju apmeklēti, izskanējuši «Dabas koncertzāles» šī gada koncerti (5. jūlijā Skrīveros un 20. jūlijā Līgatnē). Dabas, mūzikas, zinātnes, video, mākslas un dramaturģijas bezmaksas performancēs — vispirms zinātniskajās darbnīcās, pēc tam mūzikas, dziesmu, deju un gaismu izteiksmīgā stāstā iepazinām ņipro ūdens kukainīti viendienīti, kuras mūžs ir vien viena diena.
Pie secinājumiem, ka Latvijā ir laba dzīvošana arī bez jaunus lēmumus virzošas valdības, tikām pieradināti jau tad, kad pēc pērn 6. oktobrī notikušajām 13. Saeimas vēlēšanām jauna valdība piedzima vien pēc 109 dienām. Kamēr emocionālākie jaunievēlēto deputātu un Saeima iekļuvušo partiju atbalstītāji tīri vai raudāja, ka malā viens pēc otra tiek atstumti viņu mīļoto partiju virzītie premjerministra amata kandidāti, saimniekotājiem un arī vairumam iedzīvotāju radās tīri laba jušana. Vismaz uz to laiciņu bija liela skaidrība un pat stabilitātes sajūta, jo aizejošā valdība nopietnus jautājumus vairs izlemt nedrīkstēja.
Pirms pāris gadiem uzzinājām, ka viens no lielākajiem vēja enerģijas uzņēmumiem Ziemeļvalstīs «Eolus Vind AB» ir izteicis piedāvājumu arī Latvijā būvēt vēja elektrostaciju parku. Tika izvērtētas vietas, kur šāds parks ar diezgan tuvu vienai pie otras izvietotām, 100 metru augstumā paceltajām ar turbīnām varētu atrasties. Nav jau daudz teritoriju, kurās tāda būvniecība atmaksātos. Ir vien vairāki tā sauktie vēja koridori, pa kuriem vēji pūš pietiekami spēcīgi un bieži. Viena no visvējainākajām vietām ir Zemgales līdzenumi, kas, kā zināms, ir arī tā sauktā mūsu zemes maizes klēts. Tādēļ jau pirmie protesti bija, ka būtu bezjēdzīgi auglīgās zemes tērēt elektrības ražošanai. Kad ieceres virzītājiem izdevās pierādīt, ka torņus var būvēt arī tā, ka tie graudaugu ražotājiem netraucēs, skanēja citas iebildes. Par vibrācijām, traucējumiem putniem, dabisko ainavu sabojāšanu utt. Cik un kuras no šīm iebildēm ir nopietnas un kuras ir vien sadomātas, teorētiski var iestāstīt vai visu ko. Taču reālas atbildes var sniegt tikai šāda parka darbināšana. Turklāt nav taču bezprāši nedz dāņi, nedz nīderlandieši, kas ar vēja ģeneratoriem saražo turpat vai pusi no valstī vajadzīgās elektroenerģijas.
Sagaida svētības nesēju
Pirms neilga laika gadījās būt klāt brīdī, kad saimnieks priecājās par zalkti, ko pamanīja savas mājas tuvumā izbūvētajā diezgan palielajā ūdens baseinā. Tur tas nesteidzīgi līkumoja vispirms pa saules labi iesildīto baseina akmeņaino malu, izpeldējās ūdenī un pēc tam, kaut ko sev netīkamu sajutis, veikli pazuda kādā akmeņu spraugā.
«Tuvējie kaimiņi stāstīja, ka šovasar zalkšu daudz, bet mūsmājās līdz šim nebijām manījuši. Nu varam priecāties, ka arī pie mums ir ieradies. Tā ir zīme, ka arī šogad laime mūsu mājai garām neies,» priecājās saimnieks.
Nu jau astoto gadu Latvijas Dabas fonds (LDF) interneta vietnē /ldf.lv/lv/tiesraide (arī LDF YouTube kanālā un vietnē http://straume.lmt.lv) nodrošina iespēju pa tiešo ielūkoties, kas notiek vairākās aizsargājamo putnu sugu ligzdās. Šopavasar ir piedāvājums ieskatīties vienā jūras ērgļa, zivju ērgļa, ūpja, melnā stārķa, vistu vanaga un divās mazo ērgļu ligzdās. Taču tehnika un darbi tiešraižu nodrošināšanai prasa pietiekami lielus līdzekļus. Tāpēc LDF sadarbībā ar SIA «Motacilla» ir radījuši īpašus kreklus ar tiešraižu varoņu – zivjērgļu un jūras ērgļa – portretiem. Šobrīd ir pieejami divu veidu krekli: uz viena attēloti 2017. gada zivjērgļu ligzdas iemītnieki Teo un Tīna. Savukārt uz otra krekla redzams jūras ērglis Raimis, kurš jau otro gadu saimnieko ligzdā Durbē. Katrs, kas šādu kreklu iegādāsies, atbalstīs tiešraižu turpināšanu, jo 10 eiro no katra par 30 eiro nopirktā krekla tiks tiešraižu nodrošinātājiem.
Negaisiem un postījumiem pārbagātās, gan lauku ļaudīm, gan saulainu atpūtu alkstošajiem pilsētniekiem netīkamās vasaras vidū vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pēkšņi, ar 15. jūliju, no amata atstādinājis Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektoru Juri Jātnieku. Rīkojuma par atlaišanu gan nav. Vien J. Pūce negaidīti izteicis amata maiņas jeb «rotācijas» piedāvājumu. Tā kā J. Jātniekam tas nav bijis pieņemams, viņš piekritis parakstīt abpusēju vienošanos par darba attiecību izbeigšanu.
Gudri politiķi, varas vīri un saimniekotāji jau sen zina, ka bieži vien to, ko nevar panākt ar visstingrāko likuma bardzību, pieprasīšanu un pat sodīšanu, reizēm var dabūt cauri ar citiem, varbūt pat ne pārāk nopietniem, bet uz cilvēku azartu un citām vājībām trāpīgi mērķētiem paņēmieniem.
Vasaras pilnbriedā tiem, kas ieraduši vērot putnus, interesanti ir ieraudzīt, kā nu iemīļotiem vai pat mazāk tīkamiem putniem veicies ar ligzdošanu, cik katrā ligzdā jaunie putnēni izšķīlušies, kad un kā tie sāk izlidot, no ligzdām izrāpot vai pat izkrist. Sīkputnu pasaulē došanos gan pamana vien ļoti rūpīgs vērotājs. Vairumam no mums, kas mājas tuvumā vai dārzā bijām pamanījuši un saudzīgi sargājām ligzdiņu, no kuras sāka rēgoties barību gaidoši mazo putnu knābīši, viendien nākas vien secināt, ka ligzdiņa jau ir tukša. Atliek tikai novēlēt, lai visiem mūsu putnēniem veiksmīgi lidojumi.
Lai pirms Vasaras saulgriežiem ļautu acīm priecāties par ziedošo pasauli, devāmies dabas izglītības centra «Ziemeļvidzeme» speciālistes Intas Somas vadītajā pārgājienā pa Randu pļavām Vidzemes jūrmalā.
Vairāku notikumu virknē aizvadītajā nedēļā ne pārāk skaļi izskanēja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra rīkotajā konferencē «Rīgas Stratēģiskās komunikācijas dialogs» (Riga StratCom Dialogue) pārrunātais. Šāds centrs Rīgā darbojas jau kopš 2014. gada, kad to dibināja Latvija, Igaunija, Itālija, Lielbritānija, Lietuva, Polija un Vācija. Nu tam pievienojusies arī Nīderlande, Somija, Zviedrija, Kanāda un Slovākija. Konferences centrs rīko jau ceturto gadu. Šogad vairāk nekā 650 dalībnieki no 45 valstīm – augsta līmeņa eksperti no valsts pārvaldes, militārās jomas, akadēmiskās vides un privātā sektora – sprieda par izaicinājumiem mūsdienu informācijas telpā, kad jaunākās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai izplatītu dezinformāciju un ietekmētu cilvēku rīcību.
Informācijas drūzmā un pat haosā, kas ikdienā zib gar acīm, saklausāma ziņās un cenšas ielīst mūsu smadzenēs pat pa tiešo, katrs cenšamies vispirms atlasīt sev tīkamākās, pat ilgi gaidītās ziņas. Tādu, varbūt ne tikai sev vien tīkamu vēstījumu sadzirdēju arī Egila Levita pirmajā runā no Saeimas tribīnes, kad viņu ievēlēja par Latvijas nākamo prezidentu. Viņš solīja, ka strādās, «lai nākamās paaudzes mantotu stipru, drošu un zaļu Latviju». Tik augstā vietā aiz stipruma un drošuma akcentēt arī Latvijas kā zaļas valsts vajadzību līdz šim nebija solījis neviens prezidents. Arī ne Raimonds Vējonis, kurš līdz ievēlēšanai šajā augstajā amatā jau kopš 1990. gada pats bija Latvijas Zaļās partijas vecbiedrs, arī par vides un zaļajām lietām atbildīgo ministriju (to nosaukumi pie dažādām valdībām ir bijuši mainīgi) ministrs.