Aivars Ustups

Bieži jokojam, ka reizēs, kad ar paziņu nu galīgi nav par ko runāt, vajag vien ieminēties par laika apstākļiem, lai sarunu maisam gals būtu vaļā. Smejamies arī par zāli, kas reiz bija zaļāka, un dziļākām kupenām bērnībā. Taču, kad tagad krīt siltuma rekordi, vismaz tiem, kuru saimniekošana un iztika vistiešākajā veidā ir saistīta ar laika apstākļiem, joki nav prātā. Nav arī prognozētāju, kuri spētu pateikt, vai šī ziema bija turpinājums iepriekšējai karstajai, visu kaltējušajai vasarai, vai arī pēc siltās ziemas gaidāma vēl karstāka vasara nekā pērn. Kad zemes darbus un sēju sākt? Vai nav iespējams, ka aukstums vēl var atgriezties maijā? Sentēviem zināmie sējas un citu pavasara darbu kalendāri nu jau kuru gadu izrādās krietni koriģējami.

Vakar «Rīta Panorāmā» ieklausoties premjerministra Krišjāņa Kariņa atbildēs uz žurnālistu jautājumiem par jaunās valdības pirmajiem darbiem, laikam gan ne vienam vien radās iespaids, ka nu valstī kādu brīdi būs nosacīta stabilitāte. Vismaz kamēr taps šī gada valsts budžets, lai ar tajā paredzētajām summām nu varētu rēķināties gan ministrijas, gan arī pašvaldības. Kā teica premjerministrs, budžeta sastādīšanā lielākais izaicinājums ir, ka valstī vajadzību šobrīd ir krietni vairāk nekā finansiālo iespēju, bet «nauda kokos diemžēl neaug».

Vakar, 61 deputātam balsojot «par» un 39 «pret», Latvija teju sešpadsmit nedēļas pēc Saeimas vēlēšanām beidzot ir tikusi pie jaunas, Krišjāņa Kariņa izveidotas valdības. Šajā sakarā vispirms gribas vai apbrīnot jaunā premjerministra izaugsmi kopš 2002. gada, kad viņš ienāca Latvijas politikā kā viens no partijas «Jaunais laiks» dibinātājiem, bet tikpat kā nepamanīts palika Eināra Repšes ēnā. Viņu atceramies arī kā ne īpaši ietekmīgu ekonomikas ministru Aigara Kalvīša valdībā (no 2004. līdz 2006. gadam).

«Rēgs klīst pa Eiropu – populisma rēgs» – tā, pamainot tikai vienu vārdu pirms vairāk nekā pusotra gadsimta publiskotajā «Komunistiskās partijas manifesta» ievaddaļā, vistiešākajā veidā var raksturot notikumus daudzās līdz šim par Eiropas stabilitātes balstiem uzskatītajās valstīs. Pacietīgi, savstarpējus kompromisus meklējot un atrodot, ilgus gadus it kā kopīgu interešu vārdā būvētajā Eiropas Savienības kopīgajā mājā nu pārpārēm saradušies līdzšinējo saistību un līgumu revidētāji, daudzsolītāji un sašķeltības sludinātāji.

Gan lēni, bet katru dienu kaut vien ar dažām minūtēm atkal attālināmies no gada garākajām krēslas stundām. Dabā viss notiek pēc stabila rituma un gadalaiku maiņas vēl kaut cik noteiktām likumsakarībām.

Mediji atkal veido aptaujas, topus par aizejošā gada būtiskākajiem Notikumiem. Diemžēl, lai cik sniegbalti šogad aiziet Ziemassvētki, tajos atkal pārāk daudz melno notikumu, kas labāk gan būtu aizmirstami. Nedrīkstam, manuprāt, pat šaubīties, ka gada Galvenais Notikums ir 100 gadi, kopš Latvija ir valsts. Šis skaitlis vēsturei  vēl nav liels, bet tas nebūt nav arī mazs, ja gadus samērojam ar cilvēku mūžiem. Vēl jo vairāk tas nav mazs, ja šo, pirms 100 gadiem sākto Notikumu skatām pasaules zemju ietvarā, kur daudzām, arī daudz lielākām tautām joprojām savas valsts nav. Latviešiem ir. Paaudžu izlolota, neviena mums nedāvināta, izcīnīta un nosargāta, uz laiku gan zaudēta, bet atkal atgūta.

Ir gada pelēcīgākās, visīsākās gaismas dienas, kuras kristiešiem ir arī Adventa laiks. «Advents» nāk no latīņu valodas, tas nozīmē «atnākšana» vai «nākšana»: Adventa laiks kristiešus aicina sagatavoties Jēzus Kristus atnākšanai jeb piedzimšanai Ziemassvētkos. Nav gan vēsturiski pierādīts, ka 24. decembris ir viņa piedzimšanas precīzais datums. Kristīgā baznīca šos svētkus ir pieskaņojusi ziemas saulgriežiem, kad savus svētkus jau tūkstošiem gadu pirms kristietības svinēja un vēl tagad svin dažādas it kā pagānu tautas.

Pelēkumā, kad gaismas stundas turpina iet mazumā un līdz Ziemassvētkiem ir jāgaida vēl ne viena diena vien, ļoti gribas, lai pasauli kaut nedaudz gaišāku dara vismaz baltais sniegs. Nedaudz jau uzsniga, bet vēl ātrāk nokusa. Nu tautā populāri laika zīmju vērotāji un zinoši meteorologi mēģina prognozēt – būs vai nebūs Latvijā atkal nevis zaļie, bet baltie Ziemassvētki? Iespējams, ka šogad vēl kaut cik, vismaz kādā Latvijas vēsākā novadā sniegs arī būs.

To, ka pēc priekšvēlēšanu cīniņiem un pēcvēlēšanu nerimstošajiem strīdiņiem valstī dzīve atkal sāk ieiet kaut cik normālā ritumā, pierādīja 13. Saeimas pirmā sēde otrdien. Tajā, it kā nemaz nedzirdējuši politisko norišu vērotāju iepriekšējās prognozes, ka tik sadrumstalota Saeima, kurā nevienai no septiņām partijām nav izteikta skaitliskā pārsvara un gandrīz vai ne par ko nevarēšot vienoties, deputāti pat pārsteidzoši raiti, bez neviena atkārtota balsojuma ievēlēja Saeimas prezidiju. Var jau būt, ka šādu raitumu būtiski ietekmēja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa deputātiem ieteiktais novēlējums atbildīgi ievēlēt Saeimas priekšsēdētāju un prezidiju, lai tas «nebūtu pagaidu risinājums un neradītu šaubas par jaunās Saeimas lemtspēju», kā arī aicinājums neizteikt tādus attaisnojumus kā «koalīcija tā izlēma», «es nebiju klāt», «tas ir partijas lēmums».