Aivars Ustups

Jau vairākus gadus virs Burtnieka un tā pļavām putnu vērotāji pietiekami bieži manīja arī Latvijas dižākos putnus – jūras ērgļus (Haliaetus albicilla), kurus ornitologi savā žargonā dēvē par jūrniekiem. Novērojumu laiks un apstākļi, kādos jūrnieki bija redzēti, deva pamatu aizdomām, ka tuvumā ir jābūt arī šo putnu ligzdai. Nu «Latvijas valsts mežu vēstniecība» interneta adresē www.facebook.com/LVMVestnieciba ir izplatījusi vēstījumu, ka vairākus gadus ieilgusī jūras ērgļa ligzdas meklēšana Burtnieku ezera apkārtnē ir vainagojusies panākumiem. Veicot meža apsaimniekošanas darbus, ligzdu meža masīvā, kura platība aizņem turpat 2000 hektārus, atrast izdevies LVM vides plānošanas speciālistam Kasparam Liepiņam.

11. maijā biedrība «Ziemeļvidzemes Ģeoparks» un Dabas aizsardzības pārvalde pulcināja ieinteresētos uz Latvijas 2019. gada ģeovietas – Vidzemes jūrmalas stāvkrastu – informācijas stendu atklāšanu un izzinošu pārgājienu.

Grāmata par nākotni

Nesen laimējās bibliotēkā pamanīt un burtiski vienā piegājienā izlasīt somu rakstnieces Emmi Iterantas nākotnes paredzējuma romānu «Ūdens atmiņa». Tajā aprakstīta situācija, kad pēc globālajām klimata pārmaiņu radītajām katastrofām un naftas kariem pasaulē vairs nav ne vien šī lētā un gadsimtiem izšķērdīgi tērētā enerģijas avota, bet sāk izbeigties arī tīrais saldūdens. Cilvēce nu cenšas izdzīvot apstākļos, kad jāiztiek ar ierobežotām, katrai ģimenei stingri noteiktām atsāļota jūras ūdens porcijām, ko sadala pie varas esošie militāristi.

Nu jau 19. reizi savu dabas simbolu jeb Gada koku savā kopsapulcē īpašā balsojumā ievēlējusi arī Latvijas dendrologu biedrība (LDB). Parasti konkurē vairākas koku sugas, kam speciālisti grib pievērst īpašu uzmanību un vairāk papētīt, kā tām Latvijā klājas. Šajā godā pirmais 2001. gadā tika iecelts visparastākais pīlādzis (Sorbus aucuparia). Pērn, kā jau tas bija gaidāms Latvijas simtgadē, mūsu dižākajam kokam ozolam (Quercus robur) gan konkurentu nebija. Bet šī gada balsojumam atkal bija pieteikti divi nominanti – parastais skābardis (Carpinus betulus) un Krimas liepa (Tilia x euchlora K. Koch). Balsotāju vairums Gada koka titulu šoreiz piešķīra liepai svešzemniecei, tā arī ļoti tieši izsakot atbalstu saviem kolēģiem Ukrainā un nosodot Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju.

«Laukos visi zina, ka pavasaros pirmais ēdamais zaļais gardums ir skābenes upmalas pļavā,» tā manas bērnības pēckara gados par laucinieku tikko pārtapušu pilsētas zēnu mācīja kaimiņu puika un veda šo gardumu rādīt. Zaļot tikko sākušajā pļaviņā dažādu augu bija gana. Tomēr arī tādā daudzveidībā nemaz nebija grūti pamanīt it kā steigā no zemes izlīdušo, bultveidīgo lapiņu čemurus. Nav jau droši pavasarī augus noteikt tikai pēc garšas. Taču tāda atsvaidzinoša skābuma, kāds ir vien skābenēm, pļavā nevienam citam augam nav.

Dažnakt mīnusu temperatūra gan vēl nedaudz piebremzē bērzu sulu tecēšanu. Taču sulu laiks, var pat teikt, tā trakums ir klāt. Nu jau katrs sulu brīnumainajam spēkam ticošs latvietis otram tādam pašam sveiciena vietā vispirms jautā: «Vai bērzu sulas jau dzēri?» un steidz lielīties, ka pirmais sulu spainis jau iztukšots.

Palu uzplūdumā gadās redzēt apmulsušus un diezgan nevarīgus bebrus. Tādi ir no iepriekšējā pavasarī pasaulē nākušo paaudzes. Vecie bebri pēc kopā ar jaunajiem pavadītas ziemas nu viņus izraida no mītnes, jo kuru katru dienu pasaulē jānāk jau nākamajiem bebrēniem. Ar šādām rūpēm aizņemti vecie bebri šobrīd ne pārāk cītīgi turpina dižu koku nograušanu upmalās. Tādēļ, kamēr arī koki vēl nav salapojuši, šis ir labākais laiks, lai izvērtētu, kurš no grauzt aizsāktajiem kokiem vēl būtu atstājams bebriem zobu asināšanai un kurš noteikti nozāģējams.

Šis pavasaris, ja vien Atlantijas ciklonu šūpoles, kas cauru ziemu neļāva aukstuma viļņiem no austrumiem Eiropai pat pietuvoties, pēkšņi un negaidīti neiešūposies gauži šķērsām, Latvijā laikam gan nevienu vietu ar pārāk lieliem plūdiem neapskādēs.

Atgriežas gājputni. Putnu draugi steidz ziņot par pirmajiem strazdiem, cīruļiem, dzērvēm un arī gulbjiem. Tomēr lielais vairums no jau agri pamanītajiem faktiski ir pērnajā rudenī nekur neaizlidojušie un katrs pēc savām iespējām ne visai bargo ziemu tepat arī pavadījušie. Nu tiem būs pat priekšrocības ligzdu izvēlē un ierīkošanā salīdzinājumā ar no tālumiem atlidojušajiem un diezgan nogurušajiem gājputniem.

Drīz ar bērnu, jauniešu un arī pieaugušo čalām atkal piepildīsies Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parks Valmierā. Populārs tas nu jau arī tālākā apkaimē kļuvis ar piedāvāto pastaigu gandrīz vai koku galotnēs, ar braucieniem pa trosēm pāri Gaujai un dažādu grūtību pārvarēšanu. Par visu to vēsta liela karte pie ieejas parkā.

Niedru svētkos Trikātā zinoša saruna gan par ūdenstilpēs pārāk biezi saaugušajām  niedrēm, gan par ūdensputniem un citām rūpēm iznāca ar vairākiem Trikātas medniekiem, kas todien rādīja, kā veidojamas pīļu mākslīgās ligzdas, un vairākas tādas izlika arī Trikātas ezerā.

Sala vecis naktī bija gādājis, lai ledus uz Trikātas ezera būtu pietiekami drošs. Nelielais putenis rīta pusē vēl steidza ar baltumu nosegt visu, kas vien nav jāredz, un iepriekšējā sestdienā Trikātā varēja sākties Niedru svētki, pirmo reizi arī šajā pusē. Piepucējot populāro teicienu, jāatzīst, ka trikātieši tādus jau sen bija pelnījuši. Ar to vien, ka Beverīnas novadā ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu tiek realizēts projekts «Trikātas ezers – mūsu kopīgā rūpe». Tā ietvaros, lai novērtētu ezera ekoloģisko stāvokli un noteiktu turpmākos darbus situācijas uzlabošanai, izstrādātu ezera ekspluatācijas noteikumus, kopā ar Vides risinājumu institūta ekspertiem čakli līdzdarbojās arī Trikātas pamatskolas skolēni. Viens no viņu īpašajiem uzdevumiem bija aptaujāt trikātiešus un ieklausīties, kas viņiem sakāms par šo ezeru. Lielākie no projekta veikumiem ir: ezera atveseļošanai demontētas ūdenī pirms gadiem ievietotā siltumsūkņa kontūras (tajās esošā viela bija nokļuvusi ūdenī, radot apdraudējumu ezerā mītošajām dzīvībām), atjaunotas Trikātas pamatskolas attīrīšanas iekārtas, daudzdzīvokļu mājai «Lazdukalni» tādas izbūvētas.