Stundu agrāk vai vēlāk (pat ja šīs nedēļas nogalē tomēr atkal bīdīsim pulksteņa rādītājus par stundu atpakaļ), bet neapturami tuvojas tieši 100 gadi, kopš 1918. gada 18. novembrī pusastoņos vakarā toreizējā II Rīgas pilsētas teātrī (tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī) sākās Tautas padomes sēde, kura pasludināja, ka ir tapusi Latvijas valsts.
Kad Latvijas simtgades priekšvakarā daudzi izsludinājuši veikt 100 labus darbus Latvijai, gribam atgādināt, ka sagaidīt dažus gudrus šādu darbu darītājus ir pelnījis arī Rietekļa kadiķis. Jo vairāk tādēļ, ka laikā, kad stādām simtgadei veltītas jaunas alejas, slavinām it kā vislatviskākos kokus – senos ozolus, šis kadiķis, manuprāt, daudz izteiksmīgāk par citiem kokiem atgādina gadsimta likstas pārdzīvojušu Latvieti.
Laikā, kad 13. Saeimas vēlēšanās vairs tikai 30 procenti vēlētāju ir balsojuši par līdzšinējo valdību veidojušo Saeimas frakciju (Vienotība, ZZS, VL - TB/LNNK) deputātiem un 6. novembrī uz pirmo sēdi pulcēsies jaunos mandātus ieguvušie, ir diezgan liels paradokss, ka vēl daudz ko izlemt savās sēdēs steidz Saeima.
Iepriekšējā nedēļā Valmieras muzejā notika 1. Latvijas lokālās vēstures un novadpētniecības lasījumi. Tos muzejs rīkoja kopā ar Latvijas vēstures materiālu brīvpieejas krātuvi un novadpētniecības platformu Historia.lv. Platformas redaktors un pasākuma galvenais organizētājs Valters Grīviņš akcentēja, ka šie lasījumi ir vien turpinājums Historia.lv realizētajam ilgtermiņa projektam «Kas pagātni pētī, nākotni svētī!»:
Ceturtdien valmierieši, kuriem kaut nedaudz ir interese par pilsētas senatni, Valmieras muzejā bija atnākuši uz Latvijas vēstures institūta arheoloģes, vēstures doktores Tatjanas Bergas grāmatas «Valmieras vecpilsētas arheoloģija» atvēršanas svinīgu pasākumu.
Siguldas novada kultūras centrā «Devons» notika Gaujas nacionālā parka (GNP) 45 gadu jubilejas konference «Gaujas Nacionālais parks – Daba, Cilvēks, Atspulgi».
Priede Gada koks bija pērn. Tad daudz rakstīju par tuvumā un tālumā esošajām izcilniecēm. Taču tikai nesen uzzināju, ka esmu parādnieks: neko neesmu stāstījis par Kaķa dižpriedi, kuru īpašo koku zinātājs Guntis Eniņš ir nosaucis pat par visu mūsu priežu vecmāmiņu. Dižpriedēm nosaukumus parasti piešķir pēc tuvāko seno māju nosaukuma.
Nu jau daudzas vasaras, kad Gaujā ūdens līmenis ir pietiekami zems, cenšos ar spiningu vai arī bez tā pa upes vidu aizbrist no Kazu krācēm līdz pat Stāvajiem krastiem. Eju pret straumi, jo nesaduļķotajā ūdenī labāk var redzēt straumes veidotās smilšu trepes un jau iztālēm izraudzīties seklākās vietas, arī pamanīt, kur izveidojies pārāk liels dziļums.
Šajā politiski un arī klimatiski ļoti vējainajā laikā ir parādījusies reālas enerģijas pārpilna un, iespējams, arī gaiša ziņa. Proti, Zviedrijas Eolus Vind AB meitas uzņēmums Latvijā SIA «Eolus» ir pieteicies uzbūvēt Latvijā, konkrētāk, Dobeles un Tukuma novadā, līdz šim lielāko elektrostaciju parku ar 51 vēja turbīnu. Patlaban jau tiek slēgti līgumi ar parka izbūvei vajadzīgo zemju īpašniekiem, notiek visas vajadzīgās šāda parka ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras, kā arī projekta sabiedriskā apspriešana.
Ikdienas sarunās daudzi ir ieraduši lietot vārdkopās tik pretrunīgus vārdus, ka bieži vien pat nevar saprast teiktā patieso jēgu. «Briesmīgi drošs», «ārprātīgi gudrs», «šausmīgi skaists» ir vien dažas pērlītes tagad arī ar tikpat pretrunīgiem svešvalodu vārdiem pārpildītajā mūsu valodas bangojošajā jūrā. It kā jau saprotam vai vismaz mēģinām saprast, ko teicējs ar šo šausmīgumu vai briesmīgumu cenšas akcentēt. Taču katrs vārds nes sevī arī jēdziena nastu, pat tiešu trāpījumu pa mūsu «smadzenēm» vai, precīzāk sakot, apziņu. Lai cik sirsnīgi pretrunīgo vārdu teicējs ir gribējis kaut ko izcelt, cildināt vai pat slavināt, blakus labo apliecinošajam vārdam izteiktais netīkamais, citā situācijā parasti kaut ko sliktu vēstošais bieži trāpa vispirms. Sadzirdot par šausmām gribot vai negribot vismaz zemapziņā satraucamies. To, ka šīs šausmas var attiecināt arī uz kaut ko ļoti skaistu, apziņa sadzird vien pēc mirkļa. Bet kaut kas jau ir nokavēts, atmiņa kaut uz pussekundi liek atcerēties ne tā tīkamākā, vismaz šai reizei ļoti nepiemērotā vārda jēgu.
Kad rudens Latvijas dabas ainavas izkrāso neiedomājamākos toņos, ar izteikti taisnām līnijām tajās atkal iezīmējas baronu un muižkungu atstātais mantojums — alejas. Tās stādītas uz muižām, medību pilīm un šodien pat vairs neizskaidrojamām vietām. Ar alejām Latvijā savā laikā ienāca dažādas svešzemju koku sugas. Tā vai cita iemesla dēļ (sevišķi gados, kad aleju stādīšana vairs tikpat kā nenotiek) 60 no senajām alejām ir ieceltas dabas pieminekļu kārtā. Tuvējie (bijušajā Valmieras rajonā) šādi dabas pieminekļi ir Bauņu muižas aleja, Dikļu muižas aleja, Lizdēnu lapegļu aleja, Mazsalacas Parka ielas aleja, Podzēnu aleja, Rencēnmuižas ozolu aleja.
Aizvadītajā nedēļā aiz skandalēšanas par informācijas noplūdi no KNAB vai kādas amatpersonas Saeimas kriminālvajāšanai izdotā deputāta Askolada Kļaviņā (ZZS) lietā sabiedrības uzmanību maz piesaistīja divi, pat daudz nozīmīgāki vēstījumi naudas lietās. Viens negaidīti labs, otrs — slikts.
Kad līdz 13. Saeimas vēlēšanām atlikuši mazāk par diviem mēnešiem, šķiet, diezgan tieši priekšvēlēšanu aģitācijā ar būtiskiem secinājumiem ir iesaistījusies arī Fiskālās disciplīnas padome (FDP). Tie var ietekmēt vēlētājus, kuri 6. oktobrī urnā iemetamā partijas sarakstu izraudzīsies nevis pēc populāriem kandidātiem, partijas skaļuma, bet gan pēc programmās rakstītā. Vairums vēlētājiem vairāk par partiju solījumiem sakārtot, uzlabot, pilnveidot saimniekošanas, valsts pārvaldes un citas jomas daudz svarīgāk ir zināt, ko tās sola naudas lietās. Tādēļ vairākās pasaules valstīs jau ilgāku laiku ir prakse pirms vēlēšanām vērtēt partiju politiskā piedāvājuma fiskālo ietekmi uz valsts budžetu.
Kaut dažas siltās dienas nepavadīt pie jūras būtu liela apgrēcība. Bet man vēl lielāka apgrēcība ir dienu vadīt, bezdarbīgi guļot kāpās. Es parasti iedegumu ķeru, dodoties gar jūru pagarās pastaigās. Tā nu nesen devos uz Randu pļavām. Tur jau vairākas reizes esmu bijis pavasara un rudens putnu vērošanas ekskursijās (ornitologiem te izdevies diennaktī novērot pat 114 dažādu sugu putnus), bet tagad biju nolēmis nesteidzoties palūkoties arī uz citām, tikai šeit sastopamām augu un dzīvās valsts vienreizībām, kā arī jūras krasta īpatnējiem veidojumiem.
Gandrīz vai aizmirstībā laiks, kad uz Saeimas kārtējām vēlēšanām partiju pārstāvji jau naktīs dežurēja pie Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) durvīm, lai pirmās iesniegtu kandidātu sarakstus un attiecīgi tiktu pie mazākiem numuriem savām vēlēšanu listēm. Visa šī gaidīšanas procedūra bieži tika papildināta ar sabiedrības uzmanību piesaistošiem šova elementiem, priekšvēlēšanu aģitācijā tas pat neprasīja papildu izmaksas.
Tā vien rādās, ka daudzu jo daudzu tīkamā nodarbe sēņošana šopavasar un laikam gan arī rudenī pārlieku lielā sausuma un karstuma dēļ tikpat kā izpaliks. Kā vēsta interneta portāls senes.lv, kas nu jau vairākus gadus apkopo sēņotājiem interesējošu informāciju, kaut cik vērā ņemamā daudzumā, lai būtu vērts sākt sēņot, šur tur ir saaugušas gailenes. Turpretī bekas un ierastās lapiņsēnes, var pat teikt, kā lielu izņēmumu tikai dažam ir palaimējies nejauši uziet. Arī tagad, kad dažs lietus mākonis sāk šur tur Latviju pārstaigāt, ļoti aizrautīgajiem sēņotājiem, kas tomēr cer pie sēnēm tikt, acīmredzot ir ļoti rūpīgi jāizpēta laika ziņas, kuros novados, cik intensīvi pirms nedēļas vai pat ilgāka laika ir kaut cik nopietni lijis, jo sausā mežā uz ierastām sēnēm cerēt ir veltīgi.
Kad kailām kājām var mežā iet
Varbūt nedaudz pārspīlēšu, bet ar diezgan lielu pārliecību ieteikšu, ka šī karstā vasara ir visatbilstošākā, kad ekstrēmu izjūtu cienītāji var doties pastaigā pa mežu, pat purvu kailām kājām, ar ļoti mazu iespējamību saņemt čūskas kodumu. Kā zināms, zīdītājiem un putniem, kurus saucam par siltasiņu dzīvniekiem, ir spēja diezgan efektīvi regulēt savā organismā siltuma uzņemšanu un atdevi, tādēļ tie spēj regulēt saviem ķermeņiem vajadzīgu temperatūru, ko tikai ārkārtējās situācijās ietekmē apkārtējā vide. Turpretī čūska ir tā sauktais aukstasiņu dzīvnieks, kas sava ķermeņa temperatūru spēj noturēt tikai tādu, kāda tā ir apkārtējā vidē. Tad nu izrādās, ka 30 grādi jau ir temperatūra, kas mūsu platuma grādos dzīvojošām čūskām vairs gauži nepatīk. Šāda karstuma pārciešanai tās meklē ēnainu vietu, ielien kaut kur dziļāk, tuvāk zemes vēsumam.
Kamēr daba sagādā Latvijas klimatam neierastu svelmi, sutoņu un pēc tam vietām lietusgāzes ar postošu vēju, nogaidošs klusums ir politiskajā klimatā. Dažu partiju skandalozie paziņojumi, notikumi pat ar KNAB iesaistīšanos vēl pirms Saeimas deputātu aiziešanas brīvdienās, pirms Dziesmu un deju svētkiem un pasaules futbola čempionāta kaislībām it kā gan vēstīja, ka 13. Saeimas vēlēšanu kampaņa varētu būt viena no skandalozākajām, kāda vien līdz šim bijusi. Tādu to pasteidzās prognozēt ne viens vien politisko norišu komentētājs. Taču nu, kad vismaz publiskajā telpā ir pieklusuši pat viskarstgalvīgākie partiju līderi, varētu domāt, pati daba teic viņiem priekšā, ka liels karstums arī politikā pat labākas ražas ieceres var ļoti sabojāt. Nav arī nekāds pārsteigums, ka atšķirībā no daudzām agrākām Saeimas vēlēšanām partijām vairs nav vajadzības pēc skriešanas sacīkstēm, dežūrām pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm, lai pagūtu savu deputātu kandidātu sarakstu pieteikt kā pirmo, jo atbilstoši pieteikumam tika dots arī kārtas numurs kandidātu listei balsošanai.
Daudziem no mums, gluži kā populārās grāmatas varonim Vinnijam Pūkam, ir ļoti vienkāršota atziņa: «Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.» Sarunā ar bitenieci SANTU BIĻINSKU gan secināju, ka drīzāk daudzi cilvēki neko skaidri nezina par savām attiecībām ar bitēm, par šo čaklo dzīvo radību neaizstājamību dabas daudzveidības saglabāšanā. Bites cauri gadu tūkstošiem ir izveidojušas, savos gēnos un instinktos saglabājušas tādas dabas pazīšanas gudrības, precīzu savas rīcības motivāciju, ka cilvēkiem atliek vien no viņām to visu vēl mācīties, saprast, ko un kā bites zina.
Pērkontēvs ar lietus mākoņiem pārstaigā Latviju, novērtēdams, kas noticis nedēļā, kamēr viņš, Saule, Daugava un citi latvju svētumi tika cildināti un dimdināti Rīgā Dziesmu un Deju svētkos. Tikmēr viņš bija mākoņus valdījis, lai svētkus nesaslapinātu. Visi, kas vien gribēja, tādēļ varēja atļaut savā ikdienas rūpēm pilnajā domāšanā šiem svētkiem ienākt ar cauri gadiem pelnītu līksmības, atraisītības un lielas kopības sajūtu. Dziesmu un deju svētki jau nekad nav bijuši un, cerams, arī Latvijas nākamajā simtgadē nebūs svētki, ko ar lēmumu, pat likumu piešķir tajā brīdī pie teikšanas esošie politiķi. Tos ar mēģinājumos pavadītajām, bieži pat atpūtas brīdim atņemtajām stundām dziedātāji un dejotāji, orķestru muzikanti nopelna, rada paši. Tie nevarētu notikt bez pašvaldību (pat rocības ziņā pieticīgo) deputātu labvēlīgās attieksmes pret pašdarbnieku vajadzībām, saimniekotāju (lieliski, ka arvien vairāk dejo un dzied arī viņi paši) materiāla atbalsta.