Kad 13. martā Saeima pēc piecas dienas ieilgušām debatēm, ārkārtējās situācijas dēļ opozīcijai un pozīcijai vienojoties par vēl neizskatīto priekšlikumu atsaukšanu, pieņēma «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu» 2. lasījumā un «pret» bija nobalsojuši vien 12 deputāti, varēja domāt, ka viss ar šī likuma tapšanu un pašu administratīvi teritoriālo reformu nu arī tālāk aizies kā pa diedziņu.
Nu jau vairs nevienam nav jāatgādina, ka ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību valstī dzīvojam un arī vēl saimniekojam valdības izsludinātajā ārkārtas situācijā. Tā pašlaik līdz 14. aprīlim nosaka dažādus aizliegumus un arī ierobežo pilsoņu ne vienu vien līdz šim it kā pašsaprotamu rīcības brīvību. Likumā «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» līdz šim bija noteikts, ka Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, jau izsludināto ārkārtējo situāciju vienu reizi pagarināt, bet uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem.
Kad zinātnieki sāka noteikt Gada dabas simbolus īpašu vērību pelnījušām augu, koku, dzīvnieku, kukaiņu, sēņu sugām un citiem saudzējamiem biotopiem, pēc ģeologa rūjienieša Daiņa Ozola ierosinājuma tradīciju nominēt Gada ģeoloģisko objektu aizsāka arī Latvijas Petroglifu centrs.
Klāt pavasaris ar sulu tecināšanas trakumu, jo katrs sevi kaut cik cienošs, par veselību nopietni domājošs latvietis uzskata vai par pienākumu izdzert vismaz pāris litrus koku dāvātās dziras.
Lai gan pēc Saeimas deputātu un ministru pēdējo nedēļu rosības var rasties priekšstats, ka šobrīd varasvīru galvenās domas un lemšana saistās vien ar draudiem, nevar neatzīt, ka šī brīža situāciju dažas partijas steidz izmantot arī savu, sen jau deklarēto politisko mērķu sasniegšanai.
Vismaz līdz 14. aprīlim saistībā ar vīrusu ārkārtējā situācija Latvijā nu ir izsludināta oficiāli. Likuma «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» 4. pants nosaka, ka «ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus».
Paredzams, ka Saeima šodien turpinās skatīt 5. marta sēdē sākto Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma projektu otrajā lasījumā. Kopumā šim lasījumam par izmaiņām un papildinājumiem iesniegti 316 priekšlikumi.
Publikācijās, dabai veltītos pasākumos ne reizi vien tiek atgādināts par dažādām sugām, kas ierakstītas Sarkanajā grāmatā un tādēļ ir ļoti saudzējamas. It sevišķi tas attiecas uz augiem, kurus nedrīkst plūkt, postīt, un dzīvniekiem, putniem, kuri nav medījami, pat traucējami.
Gada koku 2020 paziņojusi Latvijas Dendrologu biedrība (LDB), kas šajā godā ir iecēlusi (ievēlējusi) Eiropas dižskābardi (Fagus sylvatica L.).
Kā jau ierasts pretrunu pilnajā Krišjāņa Kariņa valdībā, katram ministram vispirms atgādinot par sevi un tad arī par savai nozarei iecerētajām, bet Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam (NAP2027) neierakstītajām vajadzībām, visi ministri 25. februāra sēdē šī plāna projektu atbalstīja, kā mēdz teikt, lielā vienprātībā.
Jau rakstījām, ka Latvijā līdz 2023. gadam notiekošās Dabas skaitīšanas ietvaros tiek izstrādāti arī pieci īpaši sugu aizsardzības plāni.
Tik silta ziema kā šī nes ne vienu vien pārsteigumu arī dzīvajā dabā. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka var būt jau pamodušās arī ornamentētās pļavērces (Dermacentor reticulatus), kuras Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) izvēlējusi par 2020. gada bezmugurkaulnieku. Entomologs Voldemārs Spuņģis: «Ērces jau pa īstam neguļ.
Par tādu uzskatāms netālu no Sīmanēnu svētozola šosejas otrā pusē augošais kadiķis, kuram dots tuvējās «Baložu» mājās ilgi dzīvojušā dzejnieka Rietekļa vārds.
Atvadas pusdienlaikā Aizejošais gads ir ne vien pamanījis jaunas dabas vērtības, bet nesis tām arī zaudējumus. Mūspusē par tādu lielāko, vairs pat nelabojamo var vērtēt Gaujas krastā Burtnieku novadā augošā pēdējā Sīmanēnu svētozola (tādi kādreiz tur ir bijuši vismaz trīs) stumbra lielākās daļas nogāšanos pēc 12. jūnija naktī pāri skrējušā spēcīgā negaisa un vētras.
«Un visa plašā pasaule ir liela smaga asara» – ar šo Jāņa Poruka dzejas rindu ceturtdien Saeimā ziņojumu par gada laikā paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos sāka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Ikdienā reti aizdomājamies, cik katram no mums ir vajadzīga savējā, Latvijas valsts, ko mēs viņai esam devuši un ko no tās ceram sagaidīt, it sevišķi savu interešu aizsardzībā.
Savu Dabas simbolu – zivju dzenīti – pirmā nosauca Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Šis Latvijas Sarkanajā grāmatā 3. kategorijā iekļautais putns sastopams upju un ezeru krastos, kur ligzdošanai rok alas.
Šī titula nosaukšana jau gadiem ir uzticēta Latvijas Dabas muzejam. Arī šoreiz muzejā īpašā pasākumā, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes vecākajam ekspertam Vilnim Skujam, Mežzinātnes institūta «Silava» pētniekam Jānim Ozoliņam un Nacionālā zooloģiskā dārza uzraugam Mārtiņam Zilgalvim, tika paziņots, ka «Gada dzīvnieks 2020» ir Eirāzijas bebrs (Castor fiber).
Ziemassvētkos bērnu bieži skaitītā pantiņa vietā, ka gads ir balts no abiem galiem un vien pa vidu zaļš, nu jau sen nākas teikt, ka gads no abiem galiem ir zaļš, bet pa vidu karsts. Kaut gan daudzi tikai šodien un labi ja arī vēl parīt attiecībās ar klimatu bezrūpīgi dzīvot gribošie ne tikai sev, bet arī citiem cenšas iestāstīt, ka satraukumam par klimata pārmaiņām nav pamata, pati daba cenšas pārliecināt par pretējo.
Rakstījām, ka aizvadītā gada vienā no īsākajām dienām ( 21., 22. vai 23. decembrī) dabas draugi tika aicināti piedalīties putnu vērošanas sacensībās, kas vienlaikus notika trijās Baltijas valstīs. Viens no šī pasākuma galvenajiem organizatoriem ANDRIS KLEPERS portālā Dabasdati.lv publicē vērošanas rezultātus.