Aivars Ustups

Iepriekšējā nedēļā pēc 90 stundu garām sarunām ES valstu līderi tomēr panāca vienošanos par tautsaimniecības atveseļošanas fonda izveidi, lai finansētu izkļūšanu no Covid-19 pandēmijas radītās dziļās ekonomikas lejupslīdes. Šajā fondā nolemts ieguldīt 750 miljardus eiro, bet pavisam nākamajam ES septiņgades budžetam atvēlēti vairāk nekā 1,074 triljoni eiro. Skaitļi ir milzīgi (ne katrs no mums uzreiz pateiks, ar cik nullēm triljons rakstāms, un pieļauju, ka vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pat 500 eiro naudas zīmi ir vien attēlos redzējuši), taču tie dod vismaz cerības un piedāvājumu ne tikai izkļūt no Covid-19 krīzes ar iespējami minimāliem zaudējumiem gan Eiropas ekonomikai kopumā, gan arī ikkatram krīzes dēļ bez darba un iztikas līdzekļiem palikušajam.

Kad Saeima pieņēma un Valsts prezidents Egils Levits, neieklausījies vairāku pašvaldību vadītāju iebildumos, izsludināja «Administratīvi teritoriālās reformas likumu», opozīcijas partijas un pašvaldību vadītāji solīja to apstrīdēt Satversmes tiesā. 

Katrs kaut cik pieredzējis pedagogs droši vien piekritīs, ka liela aplamība ir sākt vērtēt skolēna sacerējumu vai mājas darbu,  pirms tas nav izpildīts līdz galam. Tā sakot, pirms nav pielikts punkts. Taču ko darīt, ja sacerējuma rakstītājs pats jau priekšlaikus pēc šāda vērtējumu uzprasās?

Kad noplok Covid-19 vīrusa draudi, aktuāla atkal kļūst smagsvara vilciena (ar tādu salīdzinu ATR) virzīšanās pa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un nu jau arī Saeimas noteiktajām sliedēm. Maz ticams, ka šo virzību, izskatot dažu pašvaldību iesniegumus, pilnībā apstādinās pat Satversmes tiesa.

Kuram gan uzņēmumā «Rūjienas saldējums», kad tur pirms nu jau vismaz diviem gadiem sāka ražot upeņu saldējumu ar no pasakas ņemtu vai starp citiem mīļvārdiņiem atrastu nosaukumu «Melnītis», nomodā esot, varēja ienākt prātā doma, ka viņi ar šo saldējumu ne vien Latvijā, bet arī valstīs, uz kurām šis gardums tiek eksportēts, popularizēs rasismu.

Cerams, ka šonedēļ, varbūt pat jau šodien, kad Saeima turpinās strādāt pie likumprojekta «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums» izskatīšanas galīgajā lasījumā, beidzot arī iedzīvotāji tiks pie kaut cik lielākas skaidrības, kāda turpmākajos gados būs viņu dzīvesvietas, īpašuma vai saimniekošanas vietas adrese. 

Kad gadās iegāzties bedrē un bedres malā stāvošais tā vietā, lai vismaz vaimanātu līdzi, vēl brīdina, ka bedre ir pat dziļāka, nekā sākumā izskatījās, iekritušais tā pārskaitīsies, ka pat padomos, kā tikt ārā, neieklausīsies.

Robežu atkalatvēršana starp Baltijas valstīm sabiedrības uzmanības it kā otrā plānā atstāj valdības redzējumu ekonomikas atdzīvināšanā. To pagājušajā nedēļā preses konferencē sniedza Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. 

«Ne čiku, ne grabu, jau «labrīt» pie loga!» tāda prātā iezogas mīkla, uzzinot, ka, iespējams, jau šajā otrdienā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) komisija būs izvērtējusi visus likumprojektam uz trešo lasījumu iesniegtos 366 priekšlikumus.

Kad 13. martā Saeima pēc piecas dienas ieilgušām debatēm, ārkārtējās situācijas dēļ opozīcijai un pozīcijai vienojoties par vēl neizskatīto priekšlikumu atsaukšanu, pieņēma «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu» 2. lasījumā un «pret» bija nobalsojuši vien 12 deputāti, varēja domāt, ka viss ar šī likuma tapšanu un pašu administratīvi teritoriālo reformu nu arī tālāk aizies kā pa diedziņu.

Nu jau vairs nevienam nav jāatgādina, ka ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību valstī dzīvojam un arī vēl saimniekojam valdības izsludinātajā ārkārtas situācijā. Tā pašlaik līdz 14. aprīlim nosaka dažādus aizliegumus un arī ierobežo pilsoņu ne vienu vien līdz šim it kā pašsaprotamu rīcības brīvību. Likumā «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» līdz šim bija noteikts, ka Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, jau izsludināto ārkārtējo situāciju vienu reizi pagarināt, bet uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem.