Antra Lāce

Nedēļas nogalē Valmieras muzejā ģimeniski sirsnīgā gaisotnē atklāja mākslinieces Laimas Akmentiņas gleznu izstādi Variācijas ar ceļu. Ainava.

Jau kuro gadu tradicionālo pasākumu Valmierā patīkamāku darīja arī maija pievakares jaukais laiks: ne tērpi mirka, ne ziemelis pūta. Sengaidītais siltums beidzot bija klāt!

TRANSILVĀNIJA. Joprojām, vēl pēc vairākiem gadiem, šis vārds manī skan tā savādi — ar kādu neparasti spēcīgu, noslēpumainu un mistisku pievilcību. Kaut arī, liktos, nekā īpaša: tā ir Rumānijas daļa, novads ar kalniem un mežiem, vārdu ieguvusi no trans silva — tātad zeme aiz mežiem, caur mežiem, kā to apzīmējuši senatnē. Mūsdienās daudzi Transilvāniju asociē ar Drakulas tēlu, lai gan lielākoties tā ir kinoindustrijas zīme: pēc 30. gados uzņemtās filmas un vēlāk pusotra simta citām, kas kādreizējo valdnieku Vladu Tepešu iecēlušas bezmaz vai briesmīga vampīra kārtā, daļu vēsturisku notikumu pārstāstu sajaucot ar fantāziju un mistiku. Rumānijā (un ne tikai) briesmoņa tēlu veiksmīgi ekspluatē suvenīru darinātāji un tūrisma firmas, aicinot interesentus uz vairākām Drakulas pilīm Transilvānijā, kur Vlads Tepešs esot uzturējies; apmešanās vietas viņš arī mēdzis mainīt, un kā liecība pie Branas pils XXI gadsimta apmeklētāju sagaida kāds saldais pārītis — divi izbāzeņi, kas šo nīcīgo pasauli noteikti atstājuši vardarbīgā ceļā, jo Drakulam esot paticis upurus mocīt ilgstošā nāvē, piemēram, uzdurot uz mieta...

Nesen dienasgaismu ieraudzījis Latvijas Mākslas akadēmijas docentes Dr.art. AIJAS FREIMANES veidotais (sadarbībā ar dizaineru Matīsu Zvaigzni) materiāls «Dizaina pēdas» — kā vērtē profesors Andris Teikmanis, unikāls palīgs dizaina, politikas, industrijas, tehnoloģiju, kultūras un mākslas procesu mijiedarbības izziņā. Izdevuma pamatā ir Aijas promocijas darbā «Dizains ilgtspējīgai sociālai labklājībai. Dizaina paradigmas maiņa» izpētītie un analizētie materiāli. Šo akadēmisko darbu nez vai katrs izlasīs, taču tagad esam ieguvuši samērā vienkārši uztveramu vizuālo materiālu, interesantu ne vien mākslas pedagogiem un speciālistiem. Faktiski tā ir gara karte, kurā satiekas vēsture, ekonomika, politika, dizains un — Laiks.

Aprīlis/mākslas mēnesis turpinās arī pēc Lieldienām. Tāpat kā izstādes Valmierā, arī viena no svaigākajām — Signes Vanadziņas gleznas galerijā Laipa.

Ar mākslinieci INESI ANDERSONI, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēju, tiekamies laiciņu pirms Pūpolsvētdienas. Viņa precizē: Latvijā tā saka, bet kristietībā pareizāk — Palmu svētdiena. Tā ir diena, kad Jēzus Kristus ieradās Jeruzālemē un ļaudis viņu sagaidīja kā Ķēniņu, godināja viņu ar palmu zariem. Latvijā šai laikā vēl ir pelēks, tādēļ jau no seniem laikiem cilvēki saistījuši to ar pūpoliem.

Rūjienā svinīgā un sirsnīgā gaisotnē sevi pieteica vēl viena grāmata — Dzejoļu vieta.

Sestdien Valmierā svinēja Rozes dienu.

Piektdien Valmieras bibliotēkā bija neparastas grāmatas atvēršanas svētki.

Valmieras novada fonds (VNF) savus draugus, labvēļus un atbalstītājus uz gadskārtējo Ražas dienu aicina pavasarī. Tāda bija arī aizvakar.

Sniegotā Valmiera fotoobjektīvā — ar tādu tematu Valmieras tūrisma informācijas centrs otrdien atklāja šīgada stāstu vakaru ciklu. Centrā, kuplam klausītāju pulkam klātesot, viesojās muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa.

Šīs ģimenes sievietes jau trešajā  paaudzē prasmīgi un aizrautīgi darbojas ar zirgiem. DZIDRA SKRASTIŅA acīmredzot ir no tiem cilvēkiem, kas šiem lielajiem un gudrajiem dzīvniekiem stāv tuvāk nekā citi. Arī mūsu saruna, lai gan gribētos runāt par cilvēkiem un ģimeni, tā vien aizliecas atkal uz — zirgiem. Tā ir viņas mūža lielā aizraušanās, darbs un dzīve.

Polietes ALEKSANDRAS MROZINSKAS mājas pašlaik ir Latvijā — Valmierā. Neilgajā laikā, kopš meitene ir šeit, viņu jau paspējuši iemīlēt daudzi, tostarp arī cilvēki, kam Aleksandra varētu būt mazmeita, — viņai ir daži gadi virs divdesmit. Var teikt, ka tāda arī ir viņas misija: būt līdzās, palīdzēt, iedvesmot. Viņa ir Valmieras novada fonda brīvprātīgā un runā salīdzinoši labā latviešu valodā.

Zumzumīte ir brīnumjauka ņufaundlendu meitene, un viņas sirdsdarbiņš nu jau vairākus gadus ir — būt par klausītāju. Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļā lielais, labsirdīgais suns klausās pasakas un dāvā savu klātbūtni mazajiem lasītājiem. Šoreiz tās ir meitenes no Pārgaujas — Annemarija, Paula un mazā Justīne.

«Meža meitas» — savādi valdzinošais nosaukums piesaistīja. Grāmata ilgi plauktos neaizkavējās un pa lielo grāmatnīcu topiem gana izdzīvojās, tika nominēta kultūras balvai kā «Gada pārsteigums». Izlasīju ar interesi, kas kļuva vēl lielāka, kad uzzināju, ka autore ir kādreizējā mazsalaciete — SANITA REINSONE. Nu Sanitai tā jau mazliet tā kā vakardiena: nesen iznākusi otrā grāmata, šis nosaukums piesaista ne mazāk: «Kus mul patarei!»

Cēsīs jau kopš 1995. gada izvērtē ieguldījumu izglītības un kultūras norisēs Latvijā.

Ja gribi lidot, darini spārnus, — šie zīmīgie vārdi izskanēja otrdienas vakarā Valmieras bibliotēkā. To autore ir Anita Gulbe-Trumpe: viņai pēc publikācijām kopprojektā «Mana grāmata» nupat iznākusi pirmā pašas grāmata.

No malas skatoties – jauni, laimīgi, dzīvespriecīgi. Vai viņi tā arī jūtas, var pat nejautāt, — Valmieras muzeja vēsturnieki LIENE un ALBERTS ROKPEĻŅI tādi vienkārši ir.

Runājamies pēc gadu mijas muzeja istabā, kur mākslinieciskā nekārtībā starp citām bildēm var manīt arī bīskapa Alberta un Kārļa Ulmaņa vaibstus. Nebūtu problēmu arī Ļeņinu pielikt, — tā Alberts, acīmredzot paužot, ka vēsture ir viss un viss kļūst par vēsturi.

Ārijas Romanovskas foto

Vakar Kocēnu kultūras namā parakstīja Valmieras novada fonda (VNF) vadības un realizētāju līgumus par otrajā 2016. gada projektu konkursā atbalstīto ieceru realizāciju.