Par lasīšanu
«Rimi rindā stāvot, avīžu un žurnālu jūklī pamanu kādu ar Pēteri Kļavu uz vāka (ir vēl daži), kura viedoklis mani uzrunā un liek padomāt. Tad nu pērku un lasu. Atzīšos, ka garus rakstus lasu jau ar zināmām grūtībām. Nav pacietības. Un laikmets mums tāds ātrs, paviršs, prāta darbību noniecina un degradē. Toties internetā viss ietilpst dažos teikumos, klikšķos. Tāda mānīga piederības un vajadzības sajūta.
Tas, kurš dara labu citiem, vēl vairāk dara labu sev — ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa par labu darbu pati par sevi sniedz prieku. Tā var formulēt Valmieras novada fonda nerakstīto likumu, kas iedvesmo gan organizācijas kodolu, gan sekotājus — brīvprātīgos, atbalstītājus un ziedotājus.
Sestdien mākslas galerijā «Laipa» smaržoja pēc svētkiem — radošās sezonas noslēgumā tikās triju «Laipas» organizēto Vidzemes plenēru dalībnieki.
Valmieriešus, kas nereti mēdz iegriezties bibliotēkā, jau vairākus gadus vilina Agitas Lapsas iedvesmotie stāstnieku pasākumi. Šoreiz runātājus un klausītājus kopā aicināja Ziemassvētku tuvums: sildāmies stāstos!
Valmierieti NELLIJU ŠĀVĒJU zina daudzi — no kopējām darba gaitām kādreiz pilsētas dārzniecībā, ceļu pārvaldē, no aktivitātēm politiski represēto biedrībā, draudzē, pensionāru rosībā, populārajos dārznieku amatieru vasaras braucienos pa Latviju. Garais, darba un pārdzīvojumu pilnais mūžs vadīts kuplā ģimenē, kur nu jau ceturtā paaudze: mazdēls Jānis pašlaik auklē mazo Jānīti. Tomēr tikai retais zina, ka viena no Nellijas mīlestībām ir arī folklora. Palaikam licies, ka viņa ir cilvēks, kas zina un prot visu, zaļie pirkstiņi un zināšanas par to, kas zemē aug, viņai ir noteikti. Varbūt tā ir nerimtīgā interese par visu, pozitīvais skats uz dzīvi?
Decembra sākums latviešu literatūras vēsturē saistās ar rakstnieka Pāvila Rozīša vārdu. Šogad aprit jau 127 gadi kopš viņa dzimšanas, bet Valmiera savu iemūžinātāju atceras ne tikai apaļās jubilejās vien. Ikdienā par viņu atgādina skulptūra «Valmieras puikas» pie Vidzemes Augstskolas nama Cēsu ielā, bet vismaz reizi gadā par puikām pirms simt gadiem un šodien iznāk parunāt īpaši. Valmieras bibliotēka, rakstnieka piemiņu godājot, aicina pilsētas skolu jauniešus uz Valmieras puiku dienu, un pēdējos gadus norisēs iesaistās arī Vidzemes Augstskola.
Iznācis valmierieša Jura Helda dzejas krājums «Mirkļa vējainais pieskāriens», un sestdien Valmieras bibliotēkā tika nosvinēta tā atvēršana — tādi mazi svētki.
Kur ir, tur rodas, — ar prātā paturamu moto Valmieras novada fonds aicināja ciemos draugus un cilvēkus, kuri par tādiem varētu kļūt.
Sācies Valmieras integrētās bibliotēkas desmitais gads.
Jau septiņpadsmito reizi ar apbalvojumiem «Goda valmierietis» un «Gada valmierietis» Valmieras dome Kultūras centrā pateicas savējiem, kuru darbu atzinīgi novērtējusi sabiedrība. Pēdējos gados šo titulu saņēmējus sveic Latvijas valsts svētkos, pirms tam gaišās sveču liesmiņās latvju rakstos krāšņi iemirdzas Valmieras centrs.
Mākslinieki Kurzemnieki sevi kā ģimeni šogad Latvijas mākslas vidē pieteikuši kā vienotu veselumu. Tagad izstāde «KOPĀ/tālāk» skatāma arī Valmierā, mākslas galerijā «Laipa».
Kas ir Sventes muiža, tas noteikti ir skaidrs kādreizējiem latviešu garākā seriāla skatītājiem, jo vienā no tā posmiem kaislības risinājās tieši tur. Pārējie varbūt zina, ka skaistajā namā Augšzemē, Sventes pagastā netālu no Daugavpils, ir grezna naktsmītne ar restorānu un citiem jaukumiem, bet var piebilst, ka piedevās turpat blakus ēkā ir savdabīga izstāde — kara tehnikas kolekcija. Var skatīties, aptaustīt, droši vien arī kaut kur iesēsties. Todien pusaudži fotografējās kā aptrakuši, bet nopietnāki vīri cilāja atmiņas par padomjlaika sboriem, neaizmirstot nevērīgi izmest: nu, ar šitādu es pulka reižu braucu...
To, ka katram latvietim sava tautasdziesma, esam dzirdējuši jau labi sen, bet vakardienas pasākuma kontekstā uzzināju vēl iespaidīgāku skaitli: universitātes Latviešu folkloras krātuvē (LFK) Rīgā glabājas ap trim miljoniem folkloras vienību — rokraksti un zīmējumi, fotogrāfijas, skaņu un video ieraksti.
Sestdien interesantā kārtā visu Latviju (ne tikai) zināmā mērā vienoja kāds neparasts notikums. Kaut arī vispasaules diktātu latvieši vairākās zemēs rakstīja jau otro reizi, tas tomēr varēja likties neikdienišķs: ne jau katru dienu tu atkal nonāc gandrīz vai skolas solā.
Osvalda Rožkalna (1910 — 1989) vārds lielai daļai mākslas interesentu Latvijā visticamāk neko neizsaka: savdabīgā gleznotāja un scenogrāfa radošais mūžs lielākoties saistījies ar dzīvi un darbiem ārpus Latvijas: tikai nepilnu gadu desmitu jaunībā pirmās brīvvalsts laikā viņš strādājis Latvijas Operā, bet pēc tam karš un vēlākie notikumi viņu aiznesuši no dzimtenes. Tādēļ Rožkalna darbu atgriešanās Latvijā ir notikums, mums vēl jo vairāk: tas arī Valmierā.
Otrais Vidzemes stāstnieku festivāls izskanējis, bet tās trīs dienas Valmierā nav zudušas. Katram savs viedoklis par sevi, dzīvi un cilvēkiem, bet šeit sabraukušajiem bija (ir) arī nenovērtējamā prasme arī klausītājos radīt līdzpārdzīvojumu. Kādi viņi bija šeit Valmierā?
Valmiera nedēļas nogalē pulcēja Otrā Vidzemes stāstnieku festivāla ļaudis ar viesiem no tuvienes un tālienes.
Latvijai ar velosipēdu var apbraukt apkārt 23 dienās. Tas nav viegli, bet interesanti gan, un cilvēki ir viesmīlīgi. Apmēram tāda ir Vidzemes Augstskolas studenta, tūrisma entuziasta un gida Toma Treimaņa atziņu esence — pēc tam, kad viņš augustā kopā ar trim domubiedriem studentiem to izdarīja. Nedēļas nogalē Toms par grupas ideju, ceļu On The Border un domām tajā stāstīja interesentiem Valmieras Tūrisma informācijas centrā.
Vidzemes Augstskola — pirms rektora darba un tagad, ar ko tā asociējās?
Pirms darba šeit Vidzemes Augstskolu zināju maz, tik, cik biju iesaistījies akreditācijā un studiju programmu novērtējumā. Man tā asociējās ar atvērtību, vienkāršību, pozitīvu noskaņojumu. domāju, ka tā nav būvēta kā ziloņkaula pils, kas uz visu skatās no augšas.
Čakam bija sirds uz trotuāra — viņa Rīgā. Vakar Valmierā dzeju uz pilsētas asfalta rakstīja ģimnāzisti un pamatskolēni.