Astrīda Aizsilniece

Rūjiena mīl un godina savus izcilos novadniekus. Aprīlī pilsētā būs skatāma tēlnieka Raimonda Muzikanta simtgadei veltīta izstāde. Mākslinieks nāk no Rūjienai tuvā Ternejas pagasta. 

Stacijas ielas lielāko 115 dzīvokļu namu domās joprojām saucu par mūsu māju. Šeit izauguši mani bērni, ar šo vietu saistās bezgala daudz atmiņu.

Maestro Rozenštrauhs savulaik dziedāja: «Gadi skrien kā stirnas...»

Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā 1964. gada maijā negaidīti notika direktoru maiņa. Georgu Lakuču pārcēla citā amatā citā uzņēmumā. Viņa vietā strādāt ieradās rīdzinieks Imants Lakšēvics, tekstilnieks no «Parīzes Komūnas», gadus 35 vecs.

Kā ēd, tā strādā, mēdza atgādināt mūspuses gudrais lauksaimnieks Ansis Liezers. Šeit — kādreizējās stikla šķiedras rūpnīcas lielākā ceha vadītājas Astrīdas Aizsilnieces skats pēc vēsturnieka Dāvja Pumpuriņa mudinājuma (janvāra «Valmierietī») atcerēties arī šādas mūsu nesenās vēstures nianses.

Septembris nāca ne tikai ar pirmajām salnām, bet arī ar brīnumjauku pārsteigumu. Mēs, AS VALMIERAS STIKLA ŠĶIEDRA veterāni, saņēmām ielūgumus tikties uzņēmumā. Tas radīja satraukumu un pārdomas. Ikdienā, protams, tiekamies ar uzņēmuma cilvēkiem — tur strādā mūsu paziņas, kaimiņi, arī jaunā paaudze. Taču redzēt visu savām acīm, dzirdēt par paveikto un nākotnes iecerēm — tas ir kas cits.

Igauniete Hille

Ticu liktenīgām nejaušībām, dzīvē satiktiem viediem cilvēkiem, kuru uzskatos, viedoklī jāieklausās.

«Kas ātrāks: zirgs vai mašiņa?» filmā «Cilvēka bērns» Boņuks jautā cienīgtēvam. Savukārt es vaicāju Googlei: «Kas augstāks: Gaiziņš vai Munameģis?» Klusībā ceru, ka Gaiziņš, ka vismaz šai ziņā apsteigsim igauņus. Tomēr nē — nieka nepilni 6 metri nodrošina Munameģa pārākumu.

Savāds šogad maijs. Viss zaļo, zied, taču dabā nav glāsainā pavasara maiguma. Šķiet, ka pat putni klusāki un gaiss nesmaržo kā parasti maijā. Vējš un sausums. «Vēsākais maijs pēdējos desmit gados,» novērojis Toms Bricis.

Mūsu dzīvē ir ienākusi Ukraina. Ienākusi ar kara šausmām, ciešanām un arī atmiņām. Atmiņām par tiem laikiem, kad strādājām Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un braucām uz radniecīgiem uzņēmumiem Bučā, Severodoņeckā un Berdjanskā, ekskursijās uz skaisto Kijivu, atpūtāmies Krimā pie Melnās jūras.

Man ir divi labi draugi — mazdēls Alberts un Latvijas Radio 1. Alberts ir mans palīgs un skolotājs mūsdienu tehnoloģiju labirintos. Radio klausos, darbojoties virtuvē. Dzirdu ziņas, kultūras jaunumus, raidījumus par interesantiem cilvēkiem, vēsturiskiem notikumiem, vietām.

Šovasar Pēterdienā varenu ozolu vainagu būs pelnījusi a/s «Valmieras stikla šķiedra» Termoķīmiskās apstrādes ražotnes apdares nodaļa — bijušais stikla šķiedras rūpnīcas dekoratīvo audumu cehs. Jāsvin taču 50 gadu jubileja! Atskatīsimies uz šiem gadiem.

Ar patiesu prieku lasu un pārlasu mākslas zinātnieka Aivara Leiša rakstu «Kristīne Pāvuliņa. Latviskā meklētāja» novembra «Valmierietī». Autoram lieliski izdevies parādīt mūsu izcilās novadnieces daudzpusīgo, bagāto dzīves gājumu. 

Šopavasar Pilsētas kapos nejauši satiku kādreizējās darbabiedrenes Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā — māsas Māru Zeitmani un Inesi Miķīti. Viņas nesa pamatīgus zaru klēpjus. Biju pārsteigta, jo zināju, ka Miķīšu dzimtas kapuvieta ar skaisto tēlnieka Andra Vārpas veidoto pieminekli atrodas Kocēnu kapsētā.  

14. jūnijā uz 80 sava mūža gadiem atskatījās Inārs Poļaks

Ar Ināru Poļaku iepazinos 1958. gada vasarā – Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) iestājeksāmenu laikā. Taču mūsu studijas nesākās ar lekcijām auditorijās, bet gan ar darbu kolhozā. Interesanti, ka RPI šefības darbiem bija iedalīts Valmieras rajons.

Tā savulaik rakstīja šķeterētāja Tamāra Skrīna, nu jau plaši pazīstama dzejniece. Laiks tiešām skrien. Neticami, bet pagājuši jau 55 gadi, kopš Valmierā noausti pirmie stikla šķiedras auduma metri. Šī savdabīgā jubileja bija iemesls, lai svētku dienā, 17. decembrī, sapulcētos vairāk nekā septiņdesmit to gadu aušanas ceha darbinieki.

Šajā nozīmīgo svētku gadā jubileju svin arī a/s «Valmieras stikla šķiedra» — 18. jūlijā rūpnīcai 55. dzimšanas diena.