Ņemu savus vārdus atpakaļ
Nupat piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu lielais negaiss ar pērkondārdu sēriju, apžilbinošajiem zibens uzplaiksnījumiem, lietu un viesulīgām brāzmām atgādināja, kam pieder zemeslode, un tie neesam mēs.
Nupat piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu lielais negaiss ar pērkondārdu sēriju, apžilbinošajiem zibens uzplaiksnījumiem, lietu un viesulīgām brāzmām atgādināja, kam pieder zemeslode, un tie neesam mēs.
No 2. līdz 12. augustam Valmieras novadā ciemojās vācbaltiešu fon Volfu dzimtas atzara pēcteči no Vācijas un Francijas. Viņi paviesojās vairākos savu senču bijušajos īpašumos un pēc tam tālāk devās apraudzīt īpašumus Igaunijā. «Liesmai» bija ekskluzīva iespēja pasekot līdzi viņu ceļojuma maršrutam un iztaujāt viesus.
Nesenajos Mūzikas svētkos, kas notika Valmierā, Austrumu ielā 1, koncerta programmu papildināja vēsturnieces Indras Vīlisteres lasījumi no Jautrītes Putniņas atmiņām, kas nav iekļautas izdotajā grāmatā Jautrīte Putniņa «Saules mūzika» un līdz šim nav bijušas publiskotas.
Pēdējā laikā sarosījušies dažāda ranga zintnieki, ar un bez papīriem, – ezotēriķi, gnostiķi, mistiķi un citi pintiķi –, un vēsta par ārkārtējo stāvokli Visumā, mudinot ar dažādiem veselībai nekaitīgiem rituāliem to uzzināt un izmantot savas dzīves uzlabošanā, gan atstājot dziļā noslēpumā, tieši kādā procesā kosmosa milzīgie objekti sagādās tev, puteklītim, laimi, par kuru pats nezini, kādai tai jāizskatās un vai pazīsi, kad ieraudzīsi.
Kā jau dzīvē, kurā nav vienā laidā nepatikšanas vai nemitīgi prieki un dzīres, arī svētki mēdz būt ar lielāku vai nedaudz mazāku viļņošanos, ar skaļākām atsauksmēm vai mierīgāku norisi.
Pēc pamošanās un tūlīt pēc tam, kad biju noorientējusies telpā, laikā un savā eksistencē, nākamā atausa doma par tekstu, kas bija iesākts un jāpabeidz rakstīt tuvākajās stundās.
Amanda Čečiņa ir dzimusi Valmierā. Savos 22 gados, dzīvei izmetot loku dažādās mūsu novada vietās, līdz ar studijām Vidzemes Augstskolā viņa atgriezusies novada centrā.
Pirms…
Gatavošanās jebkādiem sarīkojumiem, bet jo sevišķi – lieliem, tādiem kā XXIX Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki, viss, kā jau mēs varam iedomāties, notiek krietni, krietni laikus, lai norunātajā laikā ritētu bez būtiskas aizķeršanās un sasniegtu to Kaut Ko, pēc kā tālu ceļu ik gadu mēro gan skatītāji, gan dalībnieki.
Nekautrējos atzīt, ka esmu kvēla fantastikas cienītāja jebkurā mākslas žanrā, bet jo sevišķi literatūrā un kino.
Mūzikas svētkiem Burkānciemā šogad neliela jubileja, jo tie notika jau piekto gadu savu organizatoru – Aivara un Ritmas Cepīšu – mājās.
Vasarās Latvija pārvēršas par svētku zemi.
Vai zinājāt, ka Valmiera kā neviena cita pilsēta Latvijā var lepoties ar savu unikālo Ziloņu ielu? Nosaukums pats par sevi, protams, neatstāj par to šaubas, jo pārāk jau neparasts, ja vēl zinām, ka šī negarā ieliņa ir viena no senākajām Valmierā.
18. jūlijā, sagaidot Valmieras 740. dzimšanas dienu, Valmieras muzeja teritorijā atklāja gan jauno stikla ēku virs Valmieras pils mūriem, gan restaurētās senās ēkas un ekspozīciju "de Woldemer", kā senāk dēvēja Valmieru.
Ja kāds būtu pamodies tikai tagad un gribētu noskaidrot, kādi šogad bija Dziesmusvētki, meklējot cilvēku atsauksmes sociālajās interneta ārēs, ne pie kādas skaidrības netiktu, jo cilvēku uzskati ir kardināli pretēji.
Sēžot jūrmalā uz gara koka soliņa, starp mani un jūru krietns smilšu klājiens.
«Neviena nav mājās, visi ir Dziesmusvētkos!» – nebūtu jābrīnās, ja šādi uz lapiņas steidzīgā rokrakstā uzšņāpts teksts būtu pie visu novada kultūras namu ārdurvīm līdz pat nākamajai nedēļai.
Reiz Rūjienas kultūras namā, kad tikko bija sācies Gvido Brenčeva diriģētā orķestra koncerts un skatuves malās lāsumoja purpursarkanie aizkari, gaismu spēlēs spoži mirdzēja mūzikas instrumenti un gaisā līdz pat augstajiem griestiem vēdīja svētku atmosfēra, skatītāji zināja, ka viņus gaida burvīgs mūzikas piedzīvojums.
Svētdienas vakars. Laiks, kad jāņotāji negribīgi atgriezās no laukiem pilsētā – kurš lēnīgs, saguris un jau domās iegrimis par strauji pienākušo jauno darba nedēļu, kurš vēl ar ilgošanos atpakaļ skatīdamies uz brīnišķīgo Latvijas vasaru, ko var izjust tikai laukos.
No 16. līdz 18. jūnijam Valmieras novadā norisinājās Pasaules koklētāju nometne, kas kļuvusi par ikgadēju tradīciju un šovasar notika jau septīto reizi. Šoreiz Vaidavā.
Latvieši ir visā plašajā pasaulē. Tur viņus aizvedusi dzīve, gadījums, liktenis… kā nu kuru, bet laiku pa laikam viņi pārbrauc mājās – dažs pavisam, cits paciemoties. Īpašs iemesls vienmēr ir Dziesmu svētki, kuros ārzemju latviešu mākslinieciskie kolektīvi ir kā sevišķi grezna poga pie Latvijas svētku apģērba.