Valmieras novada mazie laikraksti (1)
Ir diezgan grūti aptvert Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīva apjomu, kur glabājas mūsu valsts drukātie dārgumi.
Ir diezgan grūti aptvert Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīva apjomu, kur glabājas mūsu valsts drukātie dārgumi.
Abu roku un kāju pirkstu nepietiks, lai uzskaitītu, kas mums savas atjaunotās valsts trīs gadu desmitos ir nogājis greizi.
Nupat aizvadīti Lāčplēša dienai veltītie pasākumi.
EDUARDS DIMITRIS, Rūjienā saukts vienkārši par Eidi, jauno, 2025. gadu sagaidīs, jau pirmajā gada dienā būdams jubilārs. Dzimšanas dienas tortei būtu jābūt pietiekami lielai, lai tajā varētu iedegt 86 svecītes.
Kurš Rūjienas ielās satiek skolotāju AINU EGLĪTI, tas noskatās, kā viņas staltā stāja un taisnā mugura apliecina piederību Ainas darba mūža galvenajiem pīlāriem – sportam un sporta dejām.
Vakar, 12. novembrī, apritēja 25 gadi, kopš Arnolds Lāmanis, septiņus gadus pēc sava tēva Ernesta īpašuma atgūšanas, 1999. gadā, šādā pašā rudens dienā Ķoņu dzirnavas pārdeva Ilgonim Čākuram ar nosacījumu, ka jāsaglabā tajā esošās vēsturiskās vērtības. Tas nu tiešām ir izpildīts godam.
26. oktobrī 13. reizi notika Latvijas Piļu un muižu asociācijas organizētā «Leģendu nakts». Ar daudzveidīgu programmu – koncertiem, izstādēm, ekskursijām, spēlēm, vēstuļu darbnīcām u.c. – tajā piedalījās 60 muižas visā Latvijā.
Laiks, kad pirmo reizi uzdzirdējām tik savādu un līdz tam nebijušu vajadzību kā datu aizsardzība un sākām apzināties, cik vērti ir mūsu personiskie dati, pagājuši pārdesmit gadu.
Līdztekus Valmieras novada un Gīterslo apgabala 30 gadu ilgajai sadarbībai, kas līdz šim notikusi sociālajā, veselības aprūpes, izglītības, kultūras, mākslas, ugunsdzēsības u.c. jomās, kļūstot par vienu no pozitīvākajiem piemēriem Latvijā divu valstu rajonu sadarbībā, klusi, lietišķi, bet sirsnīgi un nepārtraukti ir noritējusi vēl kāda sadarbība, kurai līdzīgas, ļoti ticams, Latvijā nav.
Pašā Valmieras centrā, Garā ielā 10, ir mīlīga izmēra sarkanu ķieģeļu ēka, kas savā mūžā ir devusi pajumti dažādiem rosīgiem ļaudīm un nupat atkal restartējusies jaunai kārtībai.
Latvija ir valsts, kurā sieviešu skaits valsts aizsardzībā ir nozīmīgi liels un attiecībā uz sieviešu īpatsvaru ierindo mūs NATO dalībvalstu saraksta augšgalā. Kaut gan Latvijā nav obligātā militārā dienesta, sievietes brīvprātīgi iestājas gan armijā, gan citās aizsardzības struktūrās.
Rūjienas Sporta skola darbojas jau 23. gadu.
16. oktobrī Rūjienas Kultūras centrā risinājās Valmieras novada Kultūras forums.
«Te nau nekāda skola kad visiem jāpiekasās kā es rakstu,» kādā interneta vietnē savstarpēji nepazīstamu cilvēku diskusijā par latviešu valodu un pareizrakstību ērcīgi iebilda kāds aizkaitināts, bet pašpārliecināts grafomāns, «galvenais kad cilvēki viens otru saprot un man vienalga kādā valodā runā… es neščiroju cilvēkus... man nau problēmu, es varu arī pa krieviski un pa angliski ja vaig, bet dēļ tādas attieksmes kā jums arī rodas komflikti… Karoče beidziet kurināt naidu. Kā nenormāli ar to latviešu valodu visās vietās, agrāk kāda vaina bija? Visi draudzīgi dzīvojām.»
Nupat septembra beigās Naukšēnos pirmizrādi piedzīvoja trīs īsfilmas par vietējās apkaimes teikām un nostāstiem.
Moto sezona jau tikpat kā beigusies. To lēnām bremzē lietus un rudenīgi laikapstākļi, bet punktu pieliek aukstuma iestāšanās.
Nesen ejot garām kāda koncerta afišai, no kuras raudzījās dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, galvenie un lielākie burti sludināja Ziemassvētkus.
Kad jāraksta ar zīmuli vai pildspalvu, roka neklausa. Es cenšos kā nesen rakstīšanā ielauzījies otrklasnieks, bet ikreiz brīnos, cik gan kādreizējais, gluži glītais rokraksts nu izskatās svešāds!
Kad apsēžamies teātra skatītāju mīkstajā krēslā un priecīgā satraukumā gaidām izrādes sākšanos, neaizdomājamies, cik daudz cilvēku piedalījušies, lai tas būtu iespējams.
Vēl šķietami nesen vasarā visai Latvijai pārgāja kapusvētku vilnis, savā virsotnē paceļot mums katram svarīgo atcerēšanos par dzīves neredzamo pusi, kas norit viņā saulē.