Propagandas kastes vietā — pastaigas ar suņiem
Kam nu ir tie suņi, tam ir. Arī valmierietim VILNIM BĒRZIŅAM jau no mazām dienām bijuši gan dvorterjeri jeb bezšķirnes draugi, gan afgāņi, gan no audzētavas paņemts brāķēts dalmācietis.
«Kad dalmācietis aizbrauca uz Ameriku, nospriedu, ka vairāk suņus neņemšu. Taču ar laiku apspiestā dzīvnieku mīlestība atkal uzvirmoja. Nolēmām, ka kaķis tas nebūs, bet, tā kā man patīk kāpt kalnos, vienojāmies, ka jāņem suns, ko vest līdzi. Tā mūsu ģimenē ienāca divas seteru meitenes. Tagad jau (vai tikai) gadu un četrus mēnešus vecas māsiņas Aza un Akra,» stāstu par savām mīlulītēm sāk Vilnis.
Viņa sapnis kopā ar suņiem pavadīt vasaru kalnos piepildījās ar uzviju. Emociju, raugoties uz skaistajiem, savā jaunībā bezbailīgajiem dzīvniekiem, netrūka: «Kalnos bija tik daudz meža zvēru un visādu citādu nepazīstamu smaržu, ka abas nenogurušas skraidīja augšā, lejā. Pat bail skatīties. Biju pārsteigts, ka, pa kalniem dzīvojoties piecas dienas, viņu enerģija, skraidot pa klintīm, neizsīka. Seteri vispār ir ļoti aktīvi suņi — ja saimniekam negribas ierūsēt, droši var šo šķirni izvēlēties.»
Kāpēc meitenes, pie tam divas?
Ar kundzītēm vieglāk, jo viņas vairāk turas pie mājas, ir mīlīgākas, vieglāk ārā vest, jo neapzīmē katru stabu. Kuces arī neskrien projām. Vienam no afgāņiem favorīte bija Marutas Papelbo Faita (Daudzi valmierieši šo suni bija ievērojuši un joprojām atceras — V.B.), un mūsējais no Paegles ielas bija aizgājis uz pilsētas centru to apciemot. Divas, jo, tāpat kā cilvēkiem, divatā vieglāk dzīvot. Saimniekiem patiesībā nav lielas atšķirības, vai ārā izvest vienu vai divus suņus, vai pabarot vienu vai divus. Pašiem arī ir interesantāk vērot dzīvnieku attiecības — kā tiek sadalīti medību lauki, guļvietas, kura no viņām atbild par ēdienu.