Diāna Glušonoka

Oktobra pēdējā sestdienā, 28. oktobrī, visā Latvijā tika atzīmēta Leģendu nakts. Arī Naukšēnu muiža, tumsas ieskauta, aicināja ciemos. 

Kad pie mums, Naukšēnu Cilvēkmuzejā, paciemojās viesi no avīzes «Liesma» ar lūgumu ko pastāstīt, aizdomājos.

Naukšēnu vidusskolai šogad 85 gadu jubileja. Kāda ir šīs skolas vēsture, pamatakmens ielikšana?

Lai arī muzeji joprojām slēgti apmeklētājiem, darba mums netrūkst. Vienmēr ir, ko pētīt, sakārtot. Vienmēr ir kāds, kuram nosūtīt sagatavotu informāciju par konkrētu tematu. Un vienmēr arī sēžam kā uz adatām, gaidot – ja nu beidzot šis viss beidzas, mums taču jābūt gataviem ar kādu izstādi, pasākumu. Tas nekas, ka tu nezini, būs vai nebūs. 

Lai arī foto konkursi un akcijas notiek visapkārt, skaistu mirkļu nekad nav par daudz! Naukšēnu novads izsludinājis foto akciju Saglabā mirkli vēsturei.  Tās mērķis ir iesaistīt iedzīvotājus skaistu, interesantu fotogrāfiju radīšanā Covid-19 ierobežojumu laikā, aktīvi pavadot laiku, pamanot ikdienā nepamanāmo, noķerot mirkļus Naukšēnu un Ķoņu pagastos, līdz ar to saglabājot vizuālas liecības par 2020./2021. gadu Naukšēnu novadā, kas no 2021. gada 1. jūlija būs iekļauts Valmieras novadā. 

Jau ilgu laiku Naukšēnu Cilvēkmuzejs, kā jau visas kultūras iestādes, ir slēgts apmeklētājiem. Ņemot vērā šo situāciju, paredzēto izstādi muzejā izveidojām apskatāmu āra apstākļos cilvēkiem jebkurā pieejamā laikā un piedevām neradot pulcēšanos. 

Kad aktīvākā tūrisma sezona tuvojas beigām, var kāpt  autobusā un doties iepazīt vietas sev apkārt. Tā arī es kā Naukšēnu Cilvēkmuzeja pārstāve, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona piedāvājumam, 30. septembrī devos trīs dienu pieredzes apmaiņā pa Igauniju un Latviju. Kā izrādījās vēlāk, tas jau bija piektais un pēdējais šāds brauciens šī projekta ietvaros.

Par KRISTĪNI LASMANI esmu jau rakstījusi Naukšēnu avīzē. Atceros viņu vēl no skolas laikiem. Ar savu īpašo stilu stāvam centrā autobusa pieturā. Jā, viņa ir naukšēniete, lai gan ar abām kājām stingri iekāpusi Rīgas dzīvē. Ar muzeju patiesībā viņai ir liela saistība – lielu daļu savas bērnības pavadījusi Naukšēnu doktorāta 2. stāvā, kad šeit dzīvoja viņas Vecāmamma un Vecaispaps. Izrādās, arī Kristīne savu vārdu dabūjusi, pateicoties Vecampapam, kurš bijis vārdā Edgars. Vecaispaps, iespaidojies no Blaumaņa noveles Purva bridējs, noteicis, ka pirmā meita būšot vārdā Kristīne. Ar Kristīni muzejā esmu tikusies vairākas reizes, kad viņa darījusi mūsu pasūtīto darbu muzejā. Bet domājat, zinu visu? Nē!

Projekta Vidzemes dzīvie atmiņu stāsti ietvaros sestdien, 10. augustā, senās tradīcijas atdzīvinājām pie Edītes Krastiņas Ķoņu pagasta Saktās. Pie Edītes esmu ciemojusies vairākas reizes un vienmēr ar sajūsmu domāju:  cik gan viņa ir enerģiska, dzīvesprieka pilna! Un tur godā senās tradīcijas! Pie Edītes gribas iegriezties vēl un vēl!

25. marts... Smaga diena daudziem. Ar sāpīgām atmiņām. Notikumi, kas norisinājušies pirms 70 gadiem. It kā pasen, bet tiem, kas to piedzīvoja, joprojām ir grūti par to runāt. Viena daļa no tā izvairās vai, stāstot par piedzīvoto, raud.

Zināms, ka visām iestādēm ik pa laikam jāiztur noteiktas pārbaudes. Arī mums, muzejiem. Paralēli visiem ikdienas darbiem un pasākumiem jāspēj sagatavoties akreditācijas komisijas vizītei. No vienas puses šķiet — kam tas viss vajadzīgs? Bet patiesībā, paskatoties tā pamatīgāk, saprotam, ka tā iespējams visu salikt pa plauktiņiem. Sakārtot to, kam mazāk bijusi pievērsta uzmanība, kas apaudzis putekļiem.

Ir 1929. gads. Naukšēnu pagasta valdes sēdes protokolā ir teikts: «Tautas Labklājības Ministrija piešķīrusi šai pagasta pašvaldībai Ls 22 000.- doktorāta izbūvei pagastā. Padomei noteikt vietu doktorāta būvei, un šādu noderīgu vietu padome atrod vienīgi uz pagasta sabiedrības zemes Veczvejniekiem, jo šī vieta atrodas diezgan daudz pagasta centrā, dzīvu satiksmes ceļu malā un kaimiņos iestādēm, kuras bieži apmeklējamas pagasta iedzīvotājiem.»

Naukšēnu pagastā, braucot uz Piksāriem, ir tāda vieta — Ķire. Pirms neilga laika tur tika nojaukta kāda vecāka māja, kuras demontāžas laikā tika atrasti stikla plašu negatīvi. Es, muzeja darbiniece, to uzzināju, varētu teikt, no mutes mutē vai, kā saka, — viena tante teica. Egita, kura strādā Ķoņu pagasta pārvaldē, pastāstīja, ka viņa ir uzņēmusies no šiem negatīviem attīstīt bildes. Tā arī mani tas ieinteresēja, jo man ne ar ko tādu līdz šim nebija nācies saskarties. Gribēju to visu redzēt! Protams, gribēju šo vērtību iegūt Naukšēnu muzejam, bet mums neviens neko nepiedāvāja. No Egitas uzzināju arī to, ka fotogrāfiju kopēšanai nepieciešama tumša telpa. Muzejs piedāvāja savas telpas — bijušās kafejnīcas virtuvi, ideālu vietu šādam darbiņam. Tā jau vairākus vakarus muzejā šie stikla negatīvi iet caur vairāku cilvēku rokām — kāds uzmanīgi tīra smilšu kaudzīti no tiem, kāds gatavo bildes.

Kā jau lielākā daļa tūrisma objektu, arī Naukšēnu Cilvēkmuzejs sācis tūrisma sezonu. Muzejā no šī gada ir arī tūrisma punkts, kurā muzeja darba laikā var uzzināt vajadzīgo par mūsu novada tūrismu, kā arī atrast informāciju, kartes par citām vietām Latvijā un arī Igaunijā. Lai popularizētu tūrisma objektus mūsu novadā, ir izveidota akcija Iepazīsti Naukšēnu novadu - 2017. Kas jādara, lai piedalītos šajā akcijā? No 1. maija līdz 28. oktobrim no astoņiem dotiem objektiem jāapmeklē seši, tajos izvēloties kādu no viņu piedāvātajiem maksas pakalpojumiem. Savācot sešus zīmodziņus uz akcijas kartītes, noslēgumā iespējams piedalīties izlozē, kurā galvenā balva ir 170 eiro dāvanu karte SPA hotelī Ezeri.

Kad atkal pienācis decembris, pie mums, muzejā, uz divām nedēļām jau otro gadu ierodas rūķi. Parasti to ir četri, bet paretam uzrodas vēl kāds.

Ne es vienīgā esmu pamanījusi, ka laiks skrien vēja spārniem... Kas tad īsti  noticis 2015. gadā Naukšēnu Cilvēkmuzejā? Pirmais, kas uzreiz nāk prātā, ir pēdējais pasākums decembrī — Rūķi rūķojas muzejā. Par to arī stāsts.

Lai gan vasara mūs nav īpaši lutinājusi, vienalga esmu atradusi laiku atpūsties gan sauļojoties, gan pasalstot un vienalga justies labi atgriežoties no atpūtas darbā! Vasara strauji iet uz beigām un ir tāda sajūta, ka muzejā esam arī labi pastrādājuši.

Ar bažām visas dienas garumā skatījos mākoņos, lūdzot Dieviņu, lai nelīst. Un viņš paklausīja! 16. maijs Naukšēnos bija auksts, bet bez nokrišņiem.

28. marta vakarā Naukšēnu Cilvēkmuzejā pulcējās sporta entuziasti pasākumā Sarunas par sportu Naukšēnos.

«Naukšēnos atbraucējs vispirms ievēro ceļa rādītāju stabu «Valmiera — 44 km, Valka — 43 km». Rūjas upīte iekalta ledū, mežā ir kluss, tikai alnis kādreiz pabaida kādu šoferi. Lielos darbus lauku ļaudis apdarījuši. Ko darīt garajos ziemas vakaros? Naukšēnos ļaudis negarlaikojas, jo cieminieki aizraujas ar sportu, un par to jāpateicas vietējās vidusskolas skolotājam Gunāram Krūmiņam. Rītos viņš māca bērniem spert pirmos soļus uz ledus vai tvert bumbu, bet pievakarē pie viņa ierodas tēvi, lai trenētos un sacenstos.» Tas ir izraksts no laikraksta «Rīgas Viļņi» 1969. gadā.