Atmiņu klejojums pa Valmieras dzelzceļa takām
Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.
Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.
Septembrī Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju kursa «Jaunie mediji un politika» ietvaros nevalstiskām organizācijām, valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī privātajiem uzņēmumiem tika dota iespēja pieteikt aktuālu ideju vai jautājumu, kas tiktu risināts, studentiem izstrādājot praktiskus projektus. Pašlaik ir apzinātas tēmas un veiktas konsultācijas ar ideju autoriem, izstrādāti interešu aizstāvības plāni.
Miķelis šogad tāds dikti sensitīvs palicis satiksmes drošības jomā. Iespējams, to apjauš arī Valmierieša lasītāji, tāpēc labprāt dalās gan savos priecīgajos, gan bēdīgajos piedzīvojumos uz Valmieras ielām. Šoreiz gandrīz vai briesmu stāstiņš, kurā galvenā varone ir tiesībsargājošo orgānu baltā bertiņa, faktiski jau gan tie vīri uniformās, kuri šajā fiksajā mašīnītē sēd iekšā un izvēlas optimālos braukšanas maršrutus pēc iespējas ātrākai (protams, pamatotai!) nokļūšanai Valmierā no punkta A uz punktu B.
Valmiera gan politiskā, gan vadības līmenī vienmēr sevi ir dēvējusi par rūpniecisko pilsētu, izceļot savas ekonomiski stiprās puses un, gandrīz līdz perfekcionismam sakārtoto pilsētvidi. Pilsēta, kas darbojas kā precīzi noregulēta ciparnīca, un patriotisms, kas gāžas pāri krūzes malām. Reizēm šķiet, ka dzīvojot Valmierā, mēs esama dzīves privileģēti.
Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.
Kādā tūkstošiem gadu gudrības krājušā grāmatā teikts, ka dots tiks tam, kam ir, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Šīs atziņas kārtējais apliecinājums nāk prātā, uzzinot, ka valdība nesen nolēmusi uz tuvākajiem gadiem par 53 miljoniem eiro palielināt valdības izdevumus un šo naudu piešķirt deviņām lielpilsētām. Atliek vien priecāties, ka arī Valmierai daļa no šiem miljoniem tiks, ka esmu valmierietis, ka man apkārt ir valmierieši un mums visiem kaut kāds labums būs. Ja ne uzreiz, tad mūsu mazbērnu nākotnes vajadzībām vēl kaut ko uzbūvēs, izveidos, sakārtos. Kāpēc gan lai mums nedotu, ja mums jau ir un esam pierādījuši, ka vairumā gadījumu valmierieši naudu prot labi lietā likt?
Tikai nepilnas trīs nedēļas atlikušas, līdz piektdien, 13. novembrī, durvis oficiāli vērs jaunais Valmieras tehnikuma komplekss Vadu ielā. Tajā audzēkņiem būs gan mācības, gan tālumniekiem arī dzīvošana vienuviet, pie tam pilnīgi no jauna būvētās vai kvalitatīvi renovētās telpās, ar jaunām mēbelēm un visu pārējo, tehniskajā ziņā aprīkotas ar mūsdienīgām iekārtām un elektroniku.
Nodibinājums «Vidzemes reģionālais atbalsta centrs «Dardedze»» dibināts 2005. gada oktobrī, savu darbību tas uzsāka 2006. gada 2. janvārī.
Latvijā prestižajā konkursā «Sējējs 2015» nominācijā «Gada uzņēmums pārtikas ražošanā» par laureātu atzīta SIA «Aloja Starkelsen», bet veicināšanas balvu un «Mazo Sējēju» konkursa vērtētāji piešķīra SIA «Milda KM». Par to, kāds uzņēmumā ir šis nu jau aizejošais gads, stāsta SIA «Milda KM» direktors VILNIS VOROBJOVS.
Jautājums par skolas formu aktualizējas pirms jaunā mācību gada, un gandrīz visās Valmieras skolās lielākā daļa vecāku nobalsojuši par.