Uzņēmējs AINĀRS PASTVA ir kristietis, tādēļ dzīvo, ievērojot prioritātes: DIEVS, ĢIMENE un tad viss pārējais.
Ainārs saka: «Cenšos nedarīt citiem to, ko negribu, lai nodara man. Mīlu tuvākos. Man svarīgi neatdarīt ļaunu ar ļaunu. Daru lietas, uz kurām jūtu aicinājumu, un tās tad arī parasti izdodas. Pateicos Dievam par to, ko VIŅŠ man devis. Man ir ģimene, draudze, draugi un interesants darbs.»
Projekta WAU (Water Around Us) skolēnu apmaiņas pasākums šoreiz (19. — 25. marts) notika Islandē Borgarnesā. Braucienā piedalījās Rūjienas vidusskolas skolēni Sabīne Plauka, Renāte Kalniņa, Alberts Leska un skolotājas Māra Guna Dreimane un Anda Deksne, bija atbraukuši arī spāņu, portugāļu, somu un vācu partnerskolu skolēni un skolotāji.
Nav tāda pētījuma, cik Mazsalacas novadā ir ticīgo, regulāru baznīcā gājēju, taču vietu, kur Dievu pielūgt, mazpilsētā tiešām netrūkst.
Atvērts Mazsalacas valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs.
Skoliņas rītdiena jau pāris gadus tiek cītīgi vētīta un pētīta.
13 mazi dziedātāji priecēja klausītāju un uzmanīgas žūrijas ausis, uzstājoties konkursā «Mazsalacas novada Cālis 2017».
19. gadsimta sākumā un vidū, kad Eiropā tika izdoti vairāki pētnieciski darbi, tostarp F. Šlēgeļa sniegtais «Par indiešu valodu un zināšanām» un J. Grimma ģermāņu mitoloģijas rekonstrukcija, arī latviešiem, apzinoties sevi kā nāciju, dabiski radās vēlme izpētīt savu izcelsmi, garīgās pasaules un tautas veidošanās mijiedarbību.
Pagājušajā piektdienā tika svinēta latviešu skautisma simtgade ar prezentācijas stāstu un skautisma vēstures grāmatas Ziemciešu cilts atvēršanu. Tajā dokumentēta latviešu skautisma darbība no 1917. līdz 2017. gadam.
Laikam jau reti kurš no pavasara talku šodienas rīkotājiem atsauksies uz to, gandrīz simtgadnieci un vēl komunistisko, kurā mazais ambiciozais vīriņš ar neiztrūkstošo naģeni galvā un cikelīti, kurš gribēja visu pasauli revolucionāri pārvaldīt, izrādās, nesa pāris metru garu baļķēnu kopā ar... vismaz pāris simtiem palīgu. Nu, apmēram tik daudzi nu jau sen mumificētā proletariāta vadoņa laikabiedri taču pieteicās, kad meklēja tos izredzētos, kuri kopā ar viņu šo koka gabalu stiepuši!
Ja godīgi, ikgadējo izstādi Auto jau labu laiku vairs neuztveru kā tādu pasākumu, kurā man acis uz kātiņiem nepārtraukti spriņģotu 360 grādu leņķī. Tas periods, kad, ieraugot katru svaigi būvētu auto, iekšēji krūtīs uzbangoja kāds uh un ah, jau sen garām... Iespējams, pārdesmit gados esmu nedaudz atēdies šo emociju, tāpēc vairāk dominē tāds pragmatisks vērtējums — ko tad nu atkal konkrētās firmas inženieri sapičkājuši šajā vāģī iekšā, kā dizaineri to visu no ārpuses un iekšpuses pasnieguši un kādu cenu par to uzlikuši.