Vispār jau šodien uz Latvijas lielceļiem tādus pavisam tehniski aizdomīgus graustus uz riteņiem sastapt negadās bieži, taču kaut kur pilnīgā čuhņā gan jau lāga onkuļi - praktiķi no vienas pagasta mājas uz otru pa kluso aizčakstina ar tādiem automobiļiem, kuri knapi turas kopā un jau cik gadus nav redzējuši tehnisko skati. Tiesa, tas pats attiecas uz pilnīgi zaļiem jaunekļiem, kuri autovadītāja tiesības saņēmuši aizvakar un kuriem viņu pirms pārdesmit un vēl vairāk gadiem no konveijera noripojušajā bemberī pats galvenais šķiet BMW zīme uz motora vāka. Kaut kam vairāk vienkārši nav naudas...

Mūsdienās ceļošana ar automašīnu, arī pārvietojoties kaut vai tikai mazās Latvijas robežās, nav īsti iedomājama bez tā sauktajiem digitālajiem ceļvežiem. Gan jau spēkratos rūpnieciski iebūvētos displejos, gan pie vējstikla speciālos statīvos pielipinātos mobilajos telefonos braucējam acu priekšā ir kustīga karte, bet mikrofonā sieviete vai vīrietis skrupulozi sauc metrus un virzienus, kā nokļūt līdz brauciena sākumā viedierīcē atzīmētajam brauciena galamērķim. Taču pastāv iespēja arī objektu, uz kuru plānots nokļūt, pirms tam aplūkot. Nu, kaut vai no visām pusēm! Arī šādu iespēju nodrošina digitālās tehnoloģijas.

Tikko biju atbraucis Valmierā, lai šeit stāstītu Martai Seleckai un Gustavam Terzenam raidījumu sērijā Literatūra par Valmieru un (Pāvila Rozīša) Valmieras puikām. Tad nu mēs pieķērāmies Valmierai tā sirsnīgāk!

Pagājušajā nedēļā Briselē notikušais Ziemeļatlantijas alianses (NATO) samits jau ir iegājis vēsturē galvenokārt nevis ar tajā pieņemtajiem lēmumiem aizsardzības jomā, bet gan ar secinājumu, ka Eiropai nāksies palielināt aizsardzības izdevumus — par labu ASV un to prezidentam Donaldam Trampam.

Savam piecgadīgajam draugam jau ziemā apsolīju, ka vasarā dosimies ceļojumā uz tuvāko Valmieras kaimiņpilsētu — Cēsīm. Tā kā zēns nekad nav braucis ar vilcienu, tad nolemjam ekspedīciju sākt ar pasažieru vilciena Valmiera – Rīga iepazīšanu. Svēta lieta — draugam dotais vārds jātur! Tā nesen draudzīgā trijotnē — mazais eksperts, viņa ome un es —ļāvāmies piedzīvojumam. Jā, arī mums tā likās, jo vilcienā nebijām kāpušas nu vismaz gadus trīsdesmit. Atklājumu netrūka: biļetes vairs nav jāpērk kasē, bet pie konduktora – kontroliera, sēdēšana ērtos, mīkstos krēslos kā autobusos vai lidmašīnās: garās rindās, nevis kā agrāk solu blokos citam pret citu. Konduktore, uzzinot mūsu brauciena mērķi, īpašu uzmanību velta mūsu ceļabiedram: prasa, kā sauc, kur dzīvo un kad dzimis, par atbildēm pretī dodot koši apzīmogotu, izmērā krietni lielāku brīvbiļeti nekā mūsējo — maksas biļeti.

Pirmdien un otrdien, kā jau iepriekš bija ziņots, Valmieras integrētajā bibliotēkā notika 1991. gada barikāžu dalībnieku statusu apliecinošu apliecību izsniegšana. Liesma bibliotēkā pabija abās dienās, taču sarunas ar apliecību izsniedzējiem un saņēmēju no pirmdien ierakstītā.

Kad 2009. gadā tika izveidots Beverīnas novads, tam vēl nebija savas simbolikas. Ģerbonis tika izveidots un iesvētīts 2014. gadā. Ģerbonī iekļautajai saktai ir sena vēsture. Tā pamatā ir vēsturiska Trikātas sakta, kas atrasta Trikātas Libirtu kapulaukā un datējama ar 3. gadsimtu. Rotas raksts ir abstrakti ģeometrisks, kas norāda uz tās baltu vai baltiem tuvo piederību un saistību ar ļoti senu kultūras tradīciju un stilu. Sakta ir bagātīgi rotāta — tajā saskatāmas daudzas baltu kultūrai un mums, latviešiem, svarīgas zīmes un tēlainas nozīmes simboli.

Šajā nozīmīgo svētku gadā jubileju svin arī a/s «Valmieras stikla šķiedra» — 18. jūlijā rūpnīcai 55. dzimšanas diena.

Gadiem mūspuses kartupeļu audzētāji mēdza pēc padoma un sertificēta sēklas materiāla doties uz SIA «Ruģēni», kur agronomu IVANDAS un RITVARA LEITENU vadībā notika augu šķirņu salīdzināšana un to kopšanas līdzekļu izmēģinājumi. Kopš valsts budžetā šim mērķim finansējums neatradās, valstiskā mērogā šķirņu salīdzināšana mūspusē vairs nenotiek, taču, tā kā abiem agronomiem šķirņu salīdzināšana ir sirdslieta, tad viņiem miera nav arī tagad, tikai nu tas notiek privāti hobija līmenī. Zied kartupeļi, tādēļ «Liesma» saņēma uzaicinājumu ciemos uz Valmieras pagasta «Pārupēm».

Svētdien Valmiermuižas parkā norisinājās radošās aktivitātes «Zaļās spēles», kas bija veltītas atkritumu šķirošanai un videi draudzīgam dzīvesveidam. Apmeklētāji varēja apgūt zināšanas, kā pareizi šķirot iepakojumus un citus materiālus, kā izmantot lietas otrreiz, piemēram, no krekla bez šūšanas pagatavot iepirkumu maisiņu, no burkas korķīša izveidot skaistu magnētu pie ledusskapja, kā samazināt atkritumu veidošanos, piemēram, izvēloties metāla salmiņus vai iegādājoties savu ūdens pudeli.