Pieļauju, ka vēlā rudens novakarā kādas privātmājas īpašnieks Valmierā vai tās apkaimē būs saaicinājis viesus šampanieša dzeršanai, izrādot savu jauno, no šūnakmeņiem veidoto kamīnzāli vai pagalma stūri. Tādā brīdī, šampanietim putojot, nez vai kādam pat ienāks prātā uzjautāt: kur saimnieks tik izteiksmīgi dekoratīvu būvmateriālu ir dabūjis?
Šovasar Miķelim acis vai uz kātiņiem izgriezās, visu Valmierā un piepilsētā notiekošo rakšanu, rakņāšanu, remontēšanu, būvēšanu, urbšanu, pa apakšu un pa augšu vilkšanu vērojot. Laikam jau pats sarežģītākais tehnoloģiskais process bija izdabūt Raiņa ielas galā pa Valmieras apvedceļa apakšu cauri divas garas metāla trubas, kurās pēcāk varēs ievilkt kādu inženierkomunikāciju vadu no pilsētas uz Iršu parkam pieplokošo guļamvagonu, kas de facto pilns ar valmieriešiem, bet de iure pieder Burtnieku novadam...
Uz «Valmierieša» jautājumiem atbild viesnīcas «Wolmar» direktore LIĀNA DANCE.
VAS «Latvijas Pasts» oktobrī ir sācis laikrakstu un žurnālu abonēšanas kampaņu 2017. gadam, uzsverot, ka abonēt preses izdevumus vienmēr ir lētāk un ērtāk. «Liesma» paviesojās pasta nodaļā Valmierā, Tērbatas ielā 43.
Vasaras sākumā ministrs solīja, ka rudenī būs labs pavērsiens pedagogu dzīvē vispirms jau ar to, ka tūlīt septembrī būšot skaidrs, kāda būs jaunā alga. (Līdz šim gadiem ilgi tas nekādi nebija izdevies.) Iespējams, ministrijas ierēdņi strādāja, ka galvas kūp, tomēr solītais nepiepildījās, algu reformas skaitļi līdz pašvaldībām nonāca gana novēloti.
2003. gadā, kad Latvijas valdību vadīja Einārs Repše, bet finanšu ministrs bija Valdis Dombrovskis, tika likvidēts Valsts autoceļu fonds. Veltīgi toreiz jau nepareizā politiskā partija Latvijas ceļš protestēja, uzsverot, ka «Ceļu fonda likvidēšana ir atņēmusi stabilitāti svarīgai tautsaimniecības nozarei». Toreizējais premjers nebija radis ieklausīties padomos, toreizējais finanšu ministrs nebija radis nepaklausīt vadošiem norādījumiem...
Laivotāji Salacai rudenī pagriež muguru, bet makšķernieki joprojām veras tās atvaros.
Kamēr laika apstākļi ļauj, pilsētā daudz darāmā infrastruktūras sakārtošanā, vides labiekārtošanā.
Mazsalacas pilsētas bibliotēku apmeklē jauni un veci, un tā notiek jau 130 gadus. Bibliotēka ir viena no senākajām Ziemeļvidzemē.
Kamēr Latvijā Saeimas deputāti, cīnoties ar dabas piesārņotājiem, par varītēm cenšas ar labo roku kasīt kreiso ausi un, piemēram, tukšo plastmasas alus divlitreņu pārpilnību — faktiski mētāšanos visās iespējamajās vietās — grib ierobežot nevis ar depozīta maksas ieviešanu par plastmasas taru, bet gan mēģina procesam pieiet no veselīga alus pļumpēšanas viedokļa, Igaunijā sen jau sapratuši, ka savā zemē kārtību un tīrību var ieviest ar jēgpilniem likumiem.