«Pa Lieldienām pie mums ciemojās draugi — Valmieras invalīdu biedrības Atspēriens 26 biedru delegācija,» jaunajās telpās kultūras namā mūs laipni uzņem Naukšēnu novada sociālā dienesta vadītāja RŪTA PŪCE. «Ciemiņus ar dziesmu sagaidīja Indra, īsu uzrunu teica novada priekšsēdētājs, paužot prieku par šo sadraudzību. Tā kā valmierieši ir ļoti labi dziedātāji, viņi nebija skubināmi uzdziedāt kopā ar mūsu ģitāristu Raiti. Mūsu meitenes bija pagatavojušas olu un zaķi, ko dāvinājām viņiem Lieldienās. Pēc svinīgās sagaidīšanas un dziesmām devāmies uz Cilvēkmuzeju, kur Diāna pastāstīja par Naukšēnu disko un citām mūspuses īpašajām iezīmēm, bet šūpolēs tika izšūpinātas abas priekšnieces, par ko šūpotājs tika apbalvots ar cimdu pāri. Viesiem parasti pirmais jautājums — vai jums ir šūpoles, tā ka visi tika izšūpoti un odi viņus nekodīs. Viņi arī nemelos, jo olas, sekojot seniem ticējumiem, ēdām ar sāli. Lai arī daži no ciemiņiem jau bija viesojušies Naukšēnu Cilvēkmuzejā, viņiem gan ekskursija un pastaiga no kultūras nama līdz muzejam un atpakaļ, gan olu ripināšana pļaviņā, olu kaujas un citas atrakcijas ļoti patika, jo tādos brīžos nav jādomā tikai par savu slimību, bet jāprot priecāties par dzīvi.

Šīs Lieldienas bija neierastas Ķoņu pagastā, kur par šo svētku tradīcijām savā zemē un pasaulē stāstīja divi brīvprātīgie no Vācijas – Enno Valkenforts un Emīlija Zīverte – viņus bija uzaicinājusi kopīgā darbā Valmieras novada fondā iepazītā Egita Podniece, kas nesen Ķoņu kultūras dzīves vadītājas un bibliotekāres postenī nomainījusi Marutu Krastiņu.

Sociālās korekcijas iestādē Naukšēni 11. aprīlī pirmo reizi notika pasākums «Izklausies redzēts», par kuru pārdomās dalījās bargā žūrijas locekle, direktora vietniece URZULA KRONBERGA:

Šis mēnesis Valmieras vīru korim IMANTA īpašs. Vispirms ar to, ka 1952. gada 22. aprīlī — dzimšanas diena. Kora 65 gadu aprīļos bijis ļoti daudz notikumu. Kopkoncerti, protams, galvenokārt ar sieviešu koriem: Kokle un Jumara (Valmiera), Kalme (Limbaži), Minjona (Rīga). Vaiva (Talsi), Vizma (Dobele), arī Cantare no Tartu. Īpašs prieks bijis dziedāt kopā ar 5. vidusskolas zēnu kori. To vadīja Ausma Āboliņa. (Skumji, ka Valmierā laba zēnu kora vairs nav.) Te nedaudzi notikumi. Neminot pat ierakstus Latvijas Radio un televīzijā.

Patiesībā mēs par vjetnamiešiem zinām gana daudz. No vienas puses — maza un kareivīga tautiņa, kura savulaik lika ar negodu no savas zemes aizvākties ASV vispusīgi un pat specifiski džungļu kaujām pielāgotajam militārajam kontingentam. Tiesa, tas gluži nenotika bez neafišētas PSRS militāro konsultantu palīdzības, taču tas nemaina lietas būtību. No otras puses — vjetnamieši ir ļoti strādīgi un izpildīgi, par to liecina daudzu pasaulē populāru zīmolu preču reālā izgatavošanas vieta Made in Vietnam. Un vēl Vjetnamā ir tādi likumi, kuri noliek uz ausīm pat visnevainīgāko šīs valsts šķērsošanas ideju!

Pavasaris un vasara ir karstākais kāzu laiks, jo labāk taču tās dažādās ēverģēlības, ko izdomājuši vedēji vai arī algoti kāzu vadītāji, darīt svaigā gaisā. Un tas, ka reizēm patraucē silts lietutiņš un ka līgavainim jāmeklē pēc lietussarga, tikai piedod visai ambrāžai papildu pikantumu.

Valmiera/ORDO trešo vietu Olybet LBL regulārā čempionāta finišā bija nodrošinājusi un savus ceturtdaļfināla pretiniekus liepājniekus zināja jau priekšlaikus, varbūt arī tāpēc pēdējā šī turnīra spēle savā laukumā 12. aprīlī nesanāca tāda, kādu to būtu gribējuši līdzjutēji un treneri. Kaut kā izdevās turēt līdzi ļoti motivētajiem (cīņa par 4. vietu un sava laukuma priekšrocību ceturtdaļfinālā pret Baronu kvartālu) jēkabpiliešiem nedaudz ilgāk par 30 minūtēm, tad mūsu komanda vienkārši saplīsa...

Valmieras lielākā sporta deju kluba — Valmieras Valsts ģimnāzijas  «Saltāres» — jaunajiem dejotājiem šī sezona bijusi gana veiksmīga un panākumiem bagāta, jo Riharda Berga audzēkņi uzrādījuši ļoti labus rezultātus vairākās sacensībās gan pie mums Latvijā, gan arī ārzemēs. Jaunāko grupu dejotāji ieguvuši godalgotas vietas lielākās sacensībās Rīgā, Siguldā, Daugavpilī, Valmierā un arī Igaunijā, tādējādi liekot izskanēt pilsētas vārdam ne tikai visā Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām.

Iepriekšējās nedēļas beigās tika publiskoti interesantas socioloģiskās aptaujas rezultāti. Pētījumu aģentūras SKDS veiktas aptaujas dati liecināja, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju — 87% — nav gatavi pieļaut vardarbību, lai panāktu kādas būtiskas pārmaiņas. Ja ne gluži paši ķerties pie dakšām un bruģakmeņiem, tad vismaz pieļaut vardarbību ir gatavi 8% Latvijas iedzīvotāju, bet vēl 5% nav sava viedokļa par šo jautājumu.

Mediji un žurnālisti to sauc par uzticamību un saturīgu atgriezenisko saiti ar lasītāju vai skatītāju, ja kāds iedzīvotājs zvana un informē par neizdarībām. Arī «Liesmas» redakcijā griežas cilvēki, stāstot savus bēdu stāstus. Taču itin bieži, kad pajautājam: vai šo problēmu izklāstījāt pašvaldības darbiniekiem, ļaudis atsaka, ka nav līdz tam aizdomājušies. Satraukums par neizdarību bijis tik liels, ka domājuši: žurnālisti to atrisinās ātrāk!