Trešdien, 26. septembrī, plkst. 18.30 Valmieras Tūrisma informācijas centrs aicina uz Ceļotāju stāstu vakaru, kur apmeklētājiem būs iespēja domās aizceļot uz vienu no Eiropas mazāk zināmajiem reģioniem — Balkānu valstīm. Balkānu valstu savdabīgo pievilcību atklās un savā ceļojumu pieredzē dalīsies aizrautīgais ceļotājs un pasākumu organizētājs Kārlis Melngalvis.
Zināms, ka visām iestādēm ik pa laikam jāiztur noteiktas pārbaudes. Arī mums, muzejiem. Paralēli visiem ikdienas darbiem un pasākumiem jāspēj sagatavoties akreditācijas komisijas vizītei. No vienas puses šķiet — kam tas viss vajadzīgs? Bet patiesībā, paskatoties tā pamatīgāk, saprotam, ka tā iespējams visu salikt pa plauktiņiem. Sakārtot to, kam mazāk bijusi pievērsta uzmanība, kas apaudzis putekļiem.
«Kā zināms, mūsu novads sastāv no diviem – Naukšēnu un Ķoņu – pagastiem,» stāstījumu par Baltijas ceļa tradīciju uzsāk Ķoņu pagasta pārvaldes vadītāja ŅINA KRASTIŅA. «Ķoņu pagasts ir mazāk zināms, pazīstamākas ir Ķoņu dzirnavas, taču mums ir latviešu tautai ļoti svarīga piemiņas vieta – Unguriņu robežpunkts. Pirms daudziem, daudziem gadiem divas lielvalstis 23. augustā vienojās par savu ietekmes sfēru sadalīšanu, bet krietni nesenākā pagātnē pirms 29 gadiem arī 23. augustā trīs Baltijas valstu cilvēki, lai tomēr parādītu pasaulei savas brīvības alkas, vienojās akcijai «Baltijas ceļš», sadodoties rokās 670 km garumā no Viļņas līdz Tallinai. To atzīmējam ik gadu. Kā katrreiz pirms šiem svētkiem, Ķoņu pagasts sakārtoja šīs vietas, liels paldies arī mūsu autoceļu uzturētājiem, kas nāca talkā, lai būtu cilvēkiem patīkami.
Šogad Ķoņu kalna svētki pavisam silti, bet ar vētrainiem elementiem, kā ierasts, jūlija pēdējā sestdienā apdzīvoja drumlina augstāko punktu.
Rakstīšana ir mana aizraušanās un lielākais prieks. Tā par sevi saka literāte, inženiere, pedagoģijas maģistre Inguna Bauere. Viņa par savu dvēseles pilsētu sauc Liepāju, bet, pēc studijām apprecējusies. pārcēlās uz dzīvi Vecpiebalgā. Sākumā darbs kolhozā, tad vairāk nekā desmit gadi nostrādāti Vecpiebalgas vidusskolā un tikpat — Ērgļu profesionālajā vidusskolā.
Valmierā, galerijā Laipa, Stacijas ielā 37, no 28. augusta līdz 9. septembrim skatāma Otrā laikmetīgās mākslas cikla Valmierā izstāde – Nadeždas Sijanovas Nospiedums. Izstāžu cikls tapis sadarbībā ar Valmieras pašvaldību, informatīvi atbalsta fonds Mākslai vajag telpu.
Vēl mācoties mūzikas skolā, Māris jau izcēlās apzinīgumu un inteliģenci. Par tādiem skolotāji mēdz teikt – uzreiz redzams, ka no labas ģimenes. Mārim ir bijušas iespējas pēc studijām palikt galvaspilsētā un veidot karjeru tur, bet viņš nekad nav nožēlojis, ka ir šeit, jo uzskata, ka salīdzinoši mazai pilsētai un laukiem ir daudz labumu, salīdzinot ar Rīgu. Pats viņš atzīst, ka tāds laikam raksturs — strādāt un strādāt daudz, izdarīt visu perfekti, kas reizēm arī dzenot strupceļā, jo laika ir tik daudz, cik tā ir. Tāpēc viņš pateicīgs savai ģimenei un vecākiem, kas šo šo darbaholismu uzņem ar izpratni un cenšas visādā veidā palīdzēt.
1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki, un nācās apmesties pie tēva Jura māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.
No maija līdz decembrim Valmierā, Naukšēnos, Ēvelē un Drabešos Vidzemes stāstnieku kopa īsteno projektu “Papīra teātris KAMIŠIBAI jeb skolēni bērniem un stāstnieks pa vidu”.
Vienu pēc otras rādot uz galda novietotās dažādu laiku liecības, arheoloģiskās izpētes darbu vadītājs Rūdolfs Brūzis palīdz iztēloties, kā atradumi izskatījušies to lietošanas brīdī. Tos neskartus zem Valmieras pilsdrupām vairākus gadu simtus sargājis zemes slānis. Aizrokoties līdz 14. gadsimta slānim, liecības gūtas par Valmieras pils ziemeļrietumu korpusa pēdējo neizpētīto daļu.